| |
[Sep. 1st, 2020|06:05 pm] |
pusdienas pārtraukumā "aizskrēju" uz ginekologa apskati, bet biju aizmirsusi ierēķināt emocionālo satricinājumu, un ka būs vajadzīgs laiks pēc tā atgūties. (jo tas tā vienmēr ir, nē, paldies, fiziski viss plus mīnus ok. tas vnk ļoti daudz trigerē, un šoreiz vēl tur piedalījās vectēva figūra - sirms ultrasonogrāfists, kurš man visu laipni skaidroja lieliem burtiem. vienā brīdī viņam pievienojās arī tikpat sirmā ginekoloģe un viņu abu laipnās sejas katra no savas puses virs manas kušetes, man kaut ko skaidro lieliem burtiem, kā mazam bērnam)
atgādinājums sev - nekur neskriet.
paldies, vajadzīgs laiks.
un, pārejot garīgākās kategorijās - cilvēkam ir vajadzīgi vecaistēvs un vecāmāte, un ja jums viņu nav bijis, tad sameklējiet viņus citur, jo bez tā jūs neizaugsiet. |
|
|
