yes i feel you.
protams, es neesmu tik tālu savā attīstībā, lai būtu empātiska pret visām žurnālsievišķīgākajām sievietēm vai tradicionālām vai hipsterīgām nav pat atšķirības.
mana automātiskā reakcija, ja sanāk to redzēt/par to runāt, ir noliegums, sprauslāšana un acu ritināšana.

bet nu tur arī zināma "bērnības" trauma, kad vecāki, pirmo reizi ieraugot pēc ilgiem laikām pirmais, ko saka, ir no sērijas: "kāpēc tu izskaties pēc bomža, kāpēc tu neesi saķemmējusi matus, kas tev kājās, tu taču esi pieaugusi jauna sieviete, kāpēc tu staigā saplēstās drēbēs", vai arī: kaut kas šī fantastiskā trenda ietvaros: O! tu esi pieņēmusies svarā!
tas, protams, nav neitrāls viedoklis, bet "bērnības" traumu atgremošana.

bet ja es drīkstu izpaust arī savu viedokli, man vienkārši nav skaidrs, kā NU BET PA KURU LAIKU, sievietēm sanāk sevī real-life nofotošopēt līdz sīkumiem! bet tā vietā lai man būtu patiešām īsta apbrīna par teorētisko time-managment (īstā dzīve + satriecoši nevainojams imidžs), vienīgais, ka galvā automātiski nāk ar izsaukuma zīmēm ir FAKE!FAKE!!FAKE!!! līdz ar to neiecitība un novēršanās.

bet nu fakts, ka mana pacietība ir tuvu 0 ir visiem skaidri zināms fakts. jautājums, kas paliek aktuāls un man pašai liekas uzdošanas vērts savam ego: vai es kādreiz būšu pietiekami pieaugusi un nobriedusi, lai visu šito akceptētu un pereodiski par to teorētiski nevārītos.
bet nu jāsaka, ka ikdienā ar to nesaskaros šeit nl vidē. darbā visi tādi normāli, nesafotošopēti un nekrāsoti. a vot atver instagramu un paskaties apkārt, žoklis atkarās un varētu kādam iedurt ar mazu asu ķemmīti

(Reply to this) (Thread)

:* :* :*

bet nu arī, visiem tas nav jāpieņem, visiem tas nav ceļš. man ir tāda sajūta, ka man it kā no augšas tiek parādīts darbības lauks. ka pacietība un transformācija tieši šajā jomā ir mans uzdevums. jo patiesībā jau visas, savas sirds dziļumos, alkst būt īstas.

(Reply to this) (Parent)