nav jau tā, ka vienmēr ir iespējams palikt mājās.
esmu no tiem, kam ļoti mulsina apkampšanās, diezgan lieki ir apkampt svešus cilvēkus

(Reply to this) (Thread)

šī nav lieta, ko var saprast ar valodu. citreiz prasās apkampt arī svešus cilvēkus un citreiz negribas apkampt arī ļoti tuvus cilvēkus, bet ir svarīgi sajust, ka šis brīdis ir abpusējs.

(Reply to this) (Parent)

tikko atcerējos vienu gadījumu, kad satiku vienu sievieti - tikšanās bij pa darba līniju, ne viņa bija no mākslas ne no hipiju rindām; saruna par apmācību organizēšanu, bet beigās šķita abpusēji dabiski un patīkami apkampties, manam prātam tas nāca kā šoks, bet ķermenis to jau zināja. šīs lietas nevar saprast!

(Reply to this) (Parent)

Ko tad, ja kāds apkampj pārāk ilgi? Kā sajust robežu, kur vienam par maz, citam par daudz?:)

(Reply to this) (Thread)

imo tā ir mzlt vardarbība, jo apkampienam jābūt abpusējam. un kā sajust - vienkārši ir jāmācās dzīvi just ar ķermeni, tur nav recepšu!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un, ja atšķiras, tad viens paliek tukšā, bet otrs sajūt vardabrbību. Haha. Visi mīļi un labiņi, tikai tizla sajūta pēc tam, ja nav viena ritma.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, tā ir. starp cilvēkiem notiekošais ir daudz vairāk par to, ko redz acs un saka mute, un jo ātrāk jo labāk sākt sevi audzināt šajā jomā.

(Reply to this) (Parent)

es baidos neprecīzi pateikt, bet autiskajā spektrā ir cilvēki, kam nepatīk pieskārieni, un interesanti, ka vienu šādu cilvēku es intuitīvi vairījos apskaut, jau ilgi pirms to uzzināju

(Reply to this) (Thread)

tā ir! sensory overload

(Reply to this) (Parent)

laikam esmu skārienjūtīgākais cilvēks, ko pazīstu, bet tas ir tāpēc, ka skolā bija daudz vardarbības