cik es esmu izpētījusi caur praksi, tad man vislabāk "strādā" uzmanīgs un bezierunu darbs ar tā saucamo pašmīlestību jeb to, ka es pirmkaŗt izvēlos pati sevi. īpaši situācijās, kur man ieslēdzas šis trigerstāvoklis, cenšos griezt visu sevi atpakaļ un sajūtu, ka es izvēlos pati sevi. ka pirmkārt es sevi mīlu, turu pati savās rokās. process ir nebeidzams gan dziļumā, gan plašumā. bet man tas ir vienīgais, kas palīdz.
brīžos, kad es nespēju šo pašmīlestību sajust, tie ir tumši brīži, bet tad arī man pazūd fokuss uz otru cilvēku. jo ja jau es pati sevi nevaru izvēlēties, tad nejūtu tiesības "kaukt pret mēnesi", ka otrs mani negrib. un tad es meklēju visādas mazas praktiskas pieejas, kā par sevi vismaz rūpēties, ja nevaru sajust mīlestību.

(Reply to this) (Thread)

nu jā, tas ir vienīgais, kas patiešām palīdz, arī saskaņā ar teorijām, cik atradu. sievišķīgajā garīgumā pašmīlestība, vīrišķīgajā - iecentrēšanās, detachment. Dievs tēvs un Dievs māte. pašlaik aptveru, cik plaši tas ir izplatīts un izpaužas tik daudzveidīgās formās, piemēram, lasu, izrādās, gan iemesli, kāpēc cilvēki izkrīt no sistēmām, gan augstu funkcionējošu cilvēku problēmas ar draugiem, karjeru un naudu, visādi trigeri, nespēja racionāli domāt, nespēja rīkoties plašākās interesēs kā tikai savas tūlītējās, ir ar to saistītas, ka man tas sāka interesēt no reliģiskā viedokļa. vai tas nav tas iedzimtais grēks (pareizticībā grēks=trauma)

(Reply to this) (Parent)