dažreiz baigi grūti saprast, ka cilvēki, kurus mēs esam izvēlējušās mīlēt, nekad īsti nemainīsies. un tas, kas mūs iekšēji plēš uz pusēm, ka tas nekad tā īsti nemainīsies. un, ja tā pārliek prātā, tie iemesli, kuru dēļ iemīlējām to cilvēki, lēnām, laika gaitā ir kaut kur pazuduši, uzsūkušies un nevar vairs saprast - mīlestība, pieradums, kas tas ir?
novēlu izturību.
kā mans tētis mēdz teikt 'salauzt var tikai to, kurš grib, lai viņu salauž'. man kaut kā liekas, ka tev negribās, lai tevi salauž, tev pārāk patīk priecāties, bučoties un vispār labi dzīvot. tāpēc neļauj nevienam apelēt pie sirdsapziņas, grābāties gar taviem weak spotiem. galu galā - jo ātrāk tas būvlaukums būs notīrīts, jo ātrāk varēs ko jaunu uzbūvēt.
bučas. baigi gari sanāca, pardon :D
