Un tad tu iemīlies cilvēkā, kuru nemaz nepazīsti, kuru esi redzējis tikai pāris reizes, par kura pasauli tev ir tikai subjektīvs priekšstats. Un tad tu visu laiku domā par viņu, sapņo par kopīgu nākotni, par bērniem un ģimeni, meklē veidus, kā satikt viņu, kā pabūt viņa tuvumā, kā likt tam cilvēkam domāt par tevi. Un tad, kad šķiet, ka sapņi piepildīsies, viss sabrūk un sašķīst sīkās daļiņās. Bet tu nesaprotu, kāpēc tā notika, kas pie tā bija vainīgs. Bet puzles gabaliņus kopā vairs nesavāksi. Tad tu atceries, ka patiesībā nemaz nemīli šo cilvēku, ka biji apburts vai kā savādāk apvārdots. Tad tu varbūt nedaudz paraudi, nospļaujies un dodies tālāk - drāzties pa labi, pa kreisi līdz atkal iemīlies un viss sākas no jauna.

dzeja ir kuce
kas pasaulē laidusi
aklus kucēnus