sēdēju uz dambja pie Noasa un runāju ar kādu, kas apgalvoja, ka mīl mani, nē, pareizāk sakot, no sākuma riņķoju tumsā uz riteņa kādu stundu vai divas un gaidīju viņu, viņa bija apsolījusi atbraukt, es jau biju nolēmis, ka neatbrauks, bet atbrauca, teica, ka sajaukusi tiltus un apmaldījusies, tad mēs sēdējām un es redzēju, kā krīt zvaigznes, bet viņa vienmēr paskatījās par vēlu un teica, ka nekad neesot redzējusi, kā tās zvaigznes krīt, tad mēs braucām pie manis, vispār, tā bija skaistākā nakts no tām naktīm, ko spēju atcerēties, viņa aizbrauca tikai ap deviņiem no rīta, visi vīrieši uz ielas atskatījās uz viņas līkumojošo velosipēdu, pēc tam es viņu tā pa īstam satiku vēl tikai vienu reizi, tā pa īstam tajā nozīmē, ka mēs bijām kopā, bet tad viss biedzās, muļķīgi, no tā visa ir palikuši tikai kādi divpadsmit dzejoļi
