Atcerējos šī rīta/dienas sapni.

Fakinā Eiropas Savienība bija nolēmusi, ka, nafig, Latvijai nevajag skaistu jūrmalu, ka visa piekraste jāappludina. Mēs gājām protestēt, t.i. braucām ar manu mašīnu. Tad bijušais klasesbiedrs man atzinās, ka viņam vienmēr bijušas kaut kādas mistiskas jūtas pret mani. Par to es viņam vai nu iekodu ausī, vai nu nolaizīju vaigu (neatceros precīzi). Beigās mūsu protestus neviens neņēma vērā, un es biju galīgi noraudājusies, ka man atņēma manas skaistās dzimtenes skaisto jūras piekrasti. Tad vēl viena mašīnas riepa izrādījas tukša.

No kurienes tādas muļķības man rodas?