Protams, mēs mēdzam tā darīt - plānot kā pavadīsim kopā laiku pēc mēneša vai diviem vai pat vairāk, jo tajā noteiktajā brīdī tas liekas ļoti pareizi.

Stāstīju Paulo par Līgo svētkiem. Viņš teica, ka 'sounds amazing' un 'we're going!'. Es gan tik spēju uz viņu izbrīnīti lūrēt ar domu: "Tu plāno mani izturēt līdz jūnijam? Vai pat drīzāk - Tu domā es Tevi izturēšu līdz jūnijam?" Man pat nav skaidrs, vai tās mums ir attiecības ar commitment vai vienkārši tāpat, jo ir labi? Pie tam šoreiz varu derēt man būtu pietiekoši daudz iemeslu greizsirdībai.

I'm reading too much into this.

Vēl sākusi pārņemt doma, ka vajag dzīvot tuvāk centram. Stāstīju Paulo, ka gribu uz Shoreditch augustā pārvākties, un viņš sajūsmā lēkāja apkārt. Arī tobrīd vien aizdomīgi lupīju virsū: "Tu tiešām domā, ka mēs vēl turpināsim tikties augustā un Tu nāksi pie manis ciemos?"

Un vispār. Ja jau viņam tik ļoti patīk plānot nākotni, varēja arī uzaicināt pie viņa padzīvot, vot!