Grūti, protams, saprast izveidojušos situāciju, jo, šķiet, liktenis mūs savedis kopā. Es pat jau pieradusi klausīties franciski, un brīžiem liekas, ka saprotu, par ko notiek saruna.

Ar puisi mums kopā ir labi, ļoti labi. Vakarnakt izkratījām sirdis* (mans stāsts nav nemaz tik interesants, bet izmantoju to kā iemeslu pamudināt viņu izstāstīt savu sāpi), un es sapratu, ka, jā, jā, jā, mēs tiešām varētu būt kopā, ka es varētu būt gan brīva, gan laimīga ar viņu.

No otras puses skatoties, es dzīvoju Londonā, bet viņš - Briselē, lai gan £50 un 2,5h ar vilcienu par šķērsli mīlai uzskatīt ir muļķīgi. Ar komunikāciju problēmu mums nav, pie tam es mācīšos franču valodu, bet viņš varētu iemācīties pat krieviski, jo jaunēklis, kas zina, kur un kā pareizi pielietot un pat izrunāt "как красиво, блин", ir vienkārši atradums.

Vakarnakt, pērkot biļetes uz februāri, jautāju puisim, vai viņš ir pārliecināts, ka pēc 2 mēnešiem vēl joprojām vēlēsies mani redzēt. Viņš, protams, apgalvoja, ka jā.

- What if you have a girlfriend?
- Aren't you my girlfriend?

Mana atbilde, ka "it's complicated," vispār viņam likās kā pašsaprotama, bet neierobežojoša lieta. Tā kā šodien jau tiku iepazīstināta kā "my girlfriend". Tātad tagad teikšu jums - Mariška ir ziepēs: samīlējusies un pat nolēmusi būt uzticīga.

*Manuprāt, cilvēkiem ir jārunā par bijušajām attiecībām, jo tieši tā var saprast, kā veidosies (vai beigsies) jūsu attiecības.