Ziniet, kādēļ tik ļoti gribu izvākties no kojām?


Lai arī cik simti studentu dzīvotu kojās, beigās tu tik un tā esi viens. Katram savs būris; pat duša un tualete ne ar vienu nav jādala.

Es kojās nevaru aizmigt, ja neesmu piedzērusies vai appīpējusies, jo man ir bail būt vienai. Man bail būt tumsā, man bail būt aizmirstai. Un patiešām, ja ar mani kaut kas manā būrī notiktu, mani atrastu tikai pēc 3-7 dienām, jo Anandi, Toms, Krista un visi pārējie, kas man laiku pa laikam uzzvana, nodomātu, ka negribu ar viņiem runāt. Ņemot vērā, ka minētie cilvēki diez ko tuvi savā starpā nav (nu, ne visi, protams), lielāko paniku noteikti saceltu mani vecāki, kuri liktu Elīnai sazvanīt kādu UK, kas mani zina, bet viņai noteikti nav Toma vai Anandi numurs, tāpēc viņa sakontaktētu Kristu caur cibu vai draugiem.lv (ja par to iedomātos), viņa sazvanītos ar Anandi, Anandi iespējams (nav garantēts) dabūtu rokās Tomu un visi kopīgi varētu paraudāt pie mana kapiņa. Īsāk sakot, tāpēc man nepatīk dzīvot kojās - es negribu nomirt viena. Protams, man nekas traģisks nekaiš un es neplānoju drīzumā mirt, bet bailes no spokiem un tumsas, proti, paranoja ļoti nejauki mani iespaido. Kojās varu gulēt tikai gaišā diennakts laikā, jo tad jūtos drošāk. Nu, jā, jā, zinu, ka ķerta esmu, bet, manuprāt, lētāk vienkārši pārvākties nekā apmeklēt dārgu psihologu vai pat psihoterapētu.

Drīz gaisma aus, drīz var iet snaust.