Re, kā mums liekas, ka zinām par attiecībām visu, kas būtu jāzina.

Ja godīgi, man ir sācis likties, ka Toms tomēr nespēj tikt ar mani galā, ka nesaprot, cik grūti man te saprasties ar cilvēkiem, kuriem nav ne mazākās nojausmas, piemēram, kāpēc es gribu rakstīt par seksu, kāpēc man liekas, ka klubi ir domāti, lai atrastu kādu, ar ko nokniebties, un kāpēc es praktiski nelietoju kosmētiku. Toms, šķiet, arī tā īsti nesaprot, ka man patika mana dzīve Rīgā, ka es biju pārildīta ar iedvesmu un ka man bija čupiņa ar tuvajiem cilvēkiem, kuri manī klausījās un kuriem es likos interesanta. Rīga vienkārši bija par mazu priekš manis. Un nesen viņš man teica, ka es neprotu stāstīt stāstus, ka joki man stulbi un ka, pricipā, nekādas intelektuālās vērtības man nav. Un tā vietā, lai palīdzētu man saprast šo valsti un pilsētu, viņš mani izmeta uz ielas un teica, lai sāku dzīvi ārpus attiecībām. Bet man bija tā dzīve. Pirms salauzu roku, jutos labi, jutos piepildīta un pat nedaudz iedvesmota. Tad viss uz kādu laiku apstājās, un es centos saprast, ko es darīju nepareizi. Varbūt tieši Toms bija mana lielā kļūda, jo es pārstāju interesēties par pasauli sev apkārt. Visi pārējie vīrieši, kurus mīlēju, cienīja mani krietni vairāk un bieži vien sekss bija kā apliecinājums mūsu tuvībai, nevis iemesls. Manas raudu-lēkmes ir vienkārši izskaidrojamas ar to, ka jūtos nenovērtēta un pamesta. Attiecību sākumā Toms par mani sajūsminājās un klausījās manī. Tagad pārsvarā es klausos viņā, māju ar galvu un saku, ka viss ir forši, jo stāstīt viņam par kaut ko, kas mani satrauc, nav īsti lielas jēgas. Mēs pavisam reti pavadām laiku divatā, jo viņam brīvs laiks ir tikai tad, kad esam guļamistabā. Es ceru, ka situācijā mainīsies un mēs atrisināsim šo lietu, jo, ja godīgi, pat domstrpības nekādas mums nav, mēs tikai esam aizmirsuši lietas, kuras mūs satuvināja...