"Jau RUDENS! - Bet kādēļ skumt pēc mūžīgas saules, ja esam ceļā uz dievišķo apskaidrību,- tālu no ļaudīm, kas mirst līdzi gadalaikiem.
    Rudens. Mūsu laiva, slīdēdama neskustīgā miglā, pagriežas uz bēdu ostu, milzīgo pilsētu ar uguns un dubļu nošķiestām debesīm. Ak! caurās skrandas, lietus mērcētā maize, reibums, tūkstotis mīlestību, kas mani situšas krustā! Vai tiešām viņa reiz nerimsies, šī rijīgā valdniece pār miljoniem mirušu miesu un dvēseļu, kuras tiesās! Es atkal sevi redzu ar dubļu un mēra saēstu ādu, tārpu pilniem matiem un padusēm un vēl treknākiem tārpiem sirdī, guļam starp svešiniekiem bez vecuma, bez jūtām... Es būtu tur varējis nomirt... Riebīgā vīzija! Es ienīstu postu."

/Arturs Rembo, "Ardievu"/