If it's hard - fuck it.

Visjocīgāk jūtos vērojot bērnības pagalmu. Viss tik mazs palicis.

Nu, kāpēc cilvēki, kad viņiem saku: "Man nav kur dzīvot, Tev nebūs kur palikt pie manis Londonā," izliekas par cietpauriem un vēl uzdrīkstas prasīt: "Kāpēc es nedrīkstu braukt pie Tevis? Tas taču tikai uz pāris dienām!" Bet, kad stāstu, ka manā istabā nav kur apgriezties, nez kāpēc viņiem šķiet, ka es pārspīlēju. Bļe, tā nav nekāda viesnīca! Sadomājušies pa lēto šopingu taisīt. Ejiet bekot un pērciet savas lupatas Rīgā!

Bet visvairāk šajā stāstā taču sāp tieši man, jo man patīk, kad draugi brauc ciemos, man patīk citiem rādīt kā es dzīvoju, vakaros vest uz feinām ballītēm, bet uz paģirām - uz regbija spēlēm. Man ir grūti. Es mētājos no viena pilsētas gala uz citu, no viena darba uz citu, lai tik varētu kaut kur kaut ko kaut kā sabīdīt, lai izdabātu, gan Tomam, gan n-tajiem darba devējiem. Es jau saku, ka viss ir labi, ka viss kārtībā, ka lietas uzlabosies, ka nav nekāds pasaules gals, bet tad mirkļos kā šie salūztu un izplūstu asarās, jo vairs nesaprotu, par ko es tik ļoti cīnos. Kam man tas viss ir vajadzīgs?

Brāļa meita ģērbās, lai dotos uz mājām, un teica:

"Марина, почему ты никогда не уходиш?"