Rudeni var just visur - ielās, laikapstākļos, cilvēku sejās, PZ telpās, īsziņās un sevī. Šķiet, atkal atklāju, ka rudenī es jūtos vislabāk, itsevišķi agrā rudenī, kad vēl nav auksti un pietiek vasarā iekrātā spēka. Visi atgriežas savās "vecajās" dzīvēs "jaunajās" sliedēs. Oktobri parasti ir īpaši fantastiski.

Es "Mīnotaura medībām" esmu par jaunu. Bodlēra "Parīzes splīns" pats iekrita rokās. Patiesībā, mani neprātīgi sajūsma apziņa, ka man ir lasītāja karte bibliotēkā. Burvīgi! Es varu ņemt, ņemt un ņemt, neko nedodot pretī.

Tātad mani pieņēma manā pirmajā legālajā darba vietā. Pie tam man šai darba vietai (tāpat kā visam, ko es daru) bija radies burvīgs attaisnojums, kuru visi pieņēma par pietiekoši svarīgu un saprotamu. Iespējams, beigās es pati sākšu ticēt saviem attaisnojumiem.

Jebkurā gadījumā darbs ir labi - būs naudiņa sev, izpriecām un benzīnam, ja pēc sūra, grūta darba vecāku acīs nopelnīšu auto. Pie tam darba devēji sola naudas kalnus. Par naudas iekrāšanu droši vien varēšu nedomāt, bet vismaz uz laiku novelšos no vecāku pleciem. Patstāvīga dzīve vēl nav nekas, kamēr nesāc pelnīt pats.

Īsāk sakot, esmu bijusi iesaistīta pietiekoši daudz nevalstiskās organizācijās un strādājusi par tēju. Jāsāk beidzot darīt kaut ko tādu, kas arī nestu peļņu arī man.

Vai atceries, ko darīji zvaigžņu lietus laikā pagaišgad?