Jā. Es uz klubiem eju parunāties. Piemēram, šovakar es runājos ar Deividu, kuram ir 40 gadi, 4 bērni (katrs no citas sievietes) - divu bērnu vārdi uztetuvēti zem labās krūts, kurš apprecēja austrālieti pēc 2 nedēļu pazīšanās, tad pašķīrās, vēl joprojām nēsā laulību gredzenu un kopumā jūtas apmierināts ar dzīvi.

Ziniet, tad, kad es nonāku pārdomu krustcelēs attiecībā pret sevi un vīriešiem, un dzīvi vispār, Dievs man sūta kādu vēstnesi, kurš apliecina, ka manā dzīvē būs vīrieši, kuri mani patiesi mīlēs, un ka man viss izdosies.

Deivids teica, ka ir vīrieši, kuriem patīk tādas blondas meitenītes, un ir vīrieši, kuriem patīk tādas, kā es. Tie, kuriem es patikšu, manī ieķersies līdz ausīm un nespēs bez manis dzīvot. Pārējiem manā dzīvē nebūs nekādas nozīmes. Vispār sākumā Deivids bija bāra letes otrā pusē, un ap viņu čubinājās kāda tumšmataina, vieglprātīga jaunkundzīte, bet viņš ne mirkli nenolaida no manis acis. Un tad ņēma un atnāca - iepazinās ar maniem draugiem un teica, ka es viņam patīku. Forši. Klasesbiedrs izmisīgi centās panākt, lai es ar to londonieti pārguļu, bet ne jau sekss man dzīvē trūkst. Man trūkst tas pats, kas pārējiem mirstīgajiem - abpusēja mīlestība. Pie tam kolīdz vīrietis ieminas, ka viņam ir bērni, man vairs "nestāv". Konkurence, ziniet. Sievietei ir liela laime sniegt vīrietim pēcnācēju. Bet, ja to ir paspējusi izdarīt jau cita, vajadzīga liela griba, lai pārkāptu pāri saviem principiem.

Galu galā - savs Ziemassvētku brīnums tomēr būs. Un esmu par to no sirds pateicīga.