Ar Vikingu kaut kaads sapisiens. Visu nedeelju stuuma mani prom un stuuma un stuuma un tagad pavisam aizstuuma. Un iemslus, protams, varu izdomaat daudz, kaapeec vinjsh ar kaut ko ir neapmierinaats, bet tai pat laikaa arii man ir pietiekoshi daudz iemeslu buut aizvainotai. Stulbaakais, ka man jau nav domas: "blje, dirsa, kaapeec vinjsh mani abizho, mani nevajag abizhot," bet gan vairaak: "vinjsh mani tagad pametiis? mees vairs netiksimies? varbuut mees vareesim palikt draugi? ak, kaapeec saap tik ljoti ljoti ljoti?" Un teoreetiski nekas nav noticis. Es vinjam teicu, ka vinjsh var dariit, ko vien veelas un mums nav obligaati jaasatiekas katru dienu. Vinjsh to arii dariija. Bet, protams, tas nav tas, ko es domaaju un juutu. Saap, blje. Saap, ka tad, kad man ir gruuti un vajadziiga paliidziiba, es palieku viena. Vienmeer viena. Ne briidi nedriikstu atslaabst, konstanti jaakontrolee situaacija un emocijas.