Tā kā esmu kļuvusi par Miera ielas hipsteru*, rīt iešu lūkot sev riteni.
Pēc 16 riteņbraukšanas gadiem varēšu beidzot tikt pie sava - tieši tāda kā gribu - maza, viegla uz kura var sēdēt normāli nevis gandrīz četrāpus ar pakaļu gaisā un kupri mugurā. Līdz šim man ir bijuši tikai omes padomju laika saliekamais, ar izļurkātiem pedāļiem, kas rezultējās caurumā manā celī un brāļa vecais, uz kura jāsēž kā augstāk aprakstīts + ar neērtu sēdekli (vispār dīvaini, ka tieši vīriešu veļukiem ir tie neērtākie sēdekļi), vaļīgām bremzēm un ātrumiem, kas pārslēdzas labākajā gadījumā pēc vairāku dienu braukšanas.

* Kas ir ironiski, jo esmu hipsterofobākais cilvēks, ko pazīstu. Savulaik Čomskī izturēju minūtes divdesmit, un kopš tā laika izvairos apmeklēt līdzīgas šlakas iestādījumus.