Man kaut kā dīvainā veidā visu savu apzināto mūžu ir izdevies ļoti racionāli pieiet "laimes jautājumam". Nevaru īsti izstāstīt kā, bet tā ir tāda dīvaina un tajā pašā laikā ļoti vienkārša matemātika, kas nepārtraukti skaitļojas kaut kur zemapziņas nostūros:
labais > sliktais = laimīgs
labais < sliktais = nelaimīgs

Un, ja kāds pēkšņi izdomā uzdot klasisko jautājumu, atbilde nekad nav jāapdomā, no zemapziņas vienmēr izlec konkrētā brīža aprēķini. Turklāt līdz šim nekad nav bijis tā, ka atbilde būtu "nelaimīgs", es pat nespēju iedomāties, cik lielam "sliktā" apmēram būtu jānotiek, lai tas pārspētu "labā" daudzumu.

Tāpēc ir ļoti dīvaini atklāt, ka visa sistēma nobrūk brīdī, kad atbilde vēl jo projām ir "laimīgs", bet tas pavisam noteikti nav tas, ko es jūtu. Un kaut kā ļoti grūti ir to pieņemt un ar to sadzīvot.