Domāju par barbiturātiem. Jā, ķīmijas skolotāja žagojas.
Jau Krimināllikuma pielikumu studējot (lai atcerētos tos nolāpītos daudzumus), nevarēju saprast, ko tad nabaga barbiturāti noziegušies, jo izklausās vairāk pēc zālēm nekā narkotikām (kaut gan visu izšķir pielietojums). Vienīgais, ko kaut kādās spiegu filmās sagrābstīju par šo sugu, bija patiesības serums.

Pagaidām esmu atradusi divus:
Sodium thiopental
Amobarbital

Pirmo lietoja jaukais mazai Hanibals, lai atcerētos, kā tika apēsta viņa mazā māsiņa, otro lietoja psihiatri pirmajā filmā no iepriekšējā posta. Nevarētu teikt, ka man kā cilvēkam, kas reti melo*, šī tēma būtu ļoti aktuāla, bet interesē tieši tas apspiesto atmiņu aspekts. Pirmajā gadījumā, piemēram, nātrija tiopentāla iedarbība tiek skaidrota ar to, ka grūtāk ir izdomāt melus nekā teikt patiesību, bet kādā veidā, tas varētu izvilkt atmiņas, kas gadiem ir aizmirstas un iestūķētas kādā dziļā stūrī? Ar otro ir apmēram tā pat. Un tad, kad vajag kādu psihiatru, apkārt ir tikai ķīmiķi.



---------------
* Jo nekad nesaki nekad, varbūt melotu, ja būtu par ko. Bet vispār es šo konceptu īsti nesaprotu, vai varbūt tas laika gaitā ir zaudējis savu jēgu.