Un starp citu tieši dienā, kad sabruka skapis, uzzināju, ka drīzumā vajadzēs atrast vietu, kur grūst vec-vecāsmātes pūra skapi, kurš labus ~40 gadus ir turēts ne tajos labākajos apstākļos bēniņos. Visticamāk, ka jāņem pie sevis un jārāda kādam vecu mēbeļu dakterim, jo stāvoklis šamam ir maigi izsakoies "čābīgs". Vispār reizēm nemaz nav jāprasa ar kuru galu domā mani dārgie augšupējie radinieki, jo tas tā pat ir skaidri redzams. Vispār jau jaunajai paaudzei vajadzētu būt tai, kas nospļaujas uz senču mantojumu un pērk visādus i-padus.

Un tas noved pie problēmas - es neko nesajēdzu no restaurācijas, un ja es kaut ko tādu taisos pasūtīt, tad tomēr vajadzētu kaut ko bišķi apjēgt, lai mani galīgi napčakarē. Venīgais skaidri redzams, ka bez uzņēmuma līguma nekādīgi (vismaz tie, kas gribēs bez, varēs iet pa taisno dirst).