ausis glauda: Dernière Volonté – Les Armes du Temps
Jā, un ar pilnmēnesi nekas vēl nebeidzas, jo Laura Dreiže ir sarakstījusi kārtējo romānu.
Man nav nekas pret vampīriem, pūķīšiem un stīmpanku, bet knapi pilngadīga filoloģijas studente, kas raksta par darbu "kriminālmeklēšanā" izraisa vēlmi pārvērsties par Berserkeru. Kaut būtu iegūglējusi kriminālprocesa likumu un izlasījusi, ka nav tādas "kriminālmeklēšanas". Ir kriminālvajāšana, kas ir pirmstiesas kriminālprocesa daļa nevis darbavieta bļe.
Tas pat nav kaitinoši bet vienkārši pretīgi - ja grāmata tiek rakstīta jauniešiem, tad varma atļauties štancēt nekvalitatīvus sūdus. "Rakstnieks" var izdomāt: "o pie mums klasesstundā bija uzaicināts policists un esmu redzējusi piecas CSI sezonas, tagad es esmu tik gudra, ka varu sarakstīt kriminālromānu".
Vispirms tā gnostiskā kriminoloģija un tagad šis... pasaule tiešām iet uz galu.
P.S. Čī, Valkīre - cikos mēs satiekamies?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pieradums nevar padarīt kaut ko neīstu. Kaut vai pats triviālākais - narkomāni. Pieraduši pie narkotikām, pamēģini vienreiz nedabūt un diez vai tās liksies neīstas.
Tad jau drīzāk pieradums padara kaut ko īstu - ja tu nekad neesi dzēris (droši vien kā pati Dreižes jaunkundze), tad alkohola reibums un atkarība ir kaut kādi dūmi iztēlē.
(Bet tās ir manas domas, citātu droši vien nebūtu pamanījusi, ja tur nebūtu tā šausmīgā mērenība - nepriecāsimies, jo daudz priecāties ir slikti. Fui vienkārši! Atgādina reliģiozitāti viduslaikos. Vienojos remdenības nīšanā ar Nīči)