Reizēm liekas, ka pie radīšanas kāds man ir aizmirsis izsniegt dvēs’les lietošanas instrukciju, un tagad esmu pamesta ar sci-fi kosmosa kuģim līdzīgu vadības pulti pilnīgi bez norādēm. Un neba viena es tāda ik pa brīdim nākas saskrieties ar vēl kādu, kas šļūc pa dzīvi ar konstantu vatdafaku.
Uzaugu pasaulē, kur pie mātes nāca draudzenes un līdz vēlai naktij sūdzējās par to, cik slikti ir. Tas sliktums bija viegli definējams un apspriežams – vīrs tāds un šitāds, bērni neklausa, darbā huiņa. Viss forši – izrunā, aizmirsti, dzīvo tālāk. Tādam sliktumam tik viegli var atrast saknes un piesaisti reālajā dzīvē. Laikam būšu palaidusi garām šo mācību (un visas citas arī) dzīvojot zvēru barā*. Vienīgais, ko varu izšķirt, ir sliktums. Un arī pēdējā laikā jau paliek grūti ar emocionālā un fiziskā sliktuma nošķiršanu. Slikti un viss.
Tad, kad piespiedu kārtā sāka vajadzēt ar to sliktumu tikt galā un dabūt ārā, no sākuma mēģināju izrakstīt, bet kā var uzrakstīt, ja nevar pat izrunāt, jo nav saprotams „KAS TAS PIE VELNA IR”. Izdomāju, ka jāpamēģina izadīt. Dažus gadus vēlāk avatara kundze apgaismoja mani, ka tā ir ergoterapija – viss ko dara, lai neaizietu totālā astrālā.
Šobrīd ir šitik slikti:

(sliktāk nekā citas reizes – uz to norāda krāsas, kas nav zaļas, un austras koki + sātanZa acis)
Tāpēc arī bieži neadu citiem, bet kastītei, jo citiem adot visu laiku jāpiedomā, lai tur iekšā nenonāk kaut kāds draņķis.

upd. ā šitā bija paredzēta kā rekonstrukcija iepriekšējām austraskokzeķēm, kuras sanāca tik platas, ka uzvilktas izskatījās pēc ugg zābakiem nevis zeķēm. Vnk laikā neapstājos.



--------------------
* nafig dzīvē iekārtots tā, ka cilvēkam emocijas attīstās nākamajā līmenī tieši tīņu vecumā, kāpēc ne kādā saprātīgākā vecumā?