ausis glauda: Rome – We Who Fell in Love With the Sea
Šorīt es kārtējo reizi iekāpu vilcienā bez biļetes. Šo interesanto faktu es apspriedu ar savu dārgo brāli, ko satiku uz perona. Kamēr es tā šūmējos par savu aizmāršību, biļeštante paskatījās brāļa biļeti un aizgāja man garām, tā it kā manis tur vispār nebūtu. Es ilgi nedomājot sāku plivināt savu naudu, jo "man lūdzu vienu dārgo biļetīti".
Liekti teikt, ka apkārtējie, kas dzirdēja manu sarunu ar brāli, skatījās uz mani tā it kā es tikko viņu priekšā būtu nogalinājusi savu vecmāmiņu.
es pēdējā laikā esmu kļuvusi tik ļoti Nūģiska un Pareiza, ka pērku biļeti pat tad, ja braucu divas-trīs pieturas [ja tās pieturas ir garas un pastaigām nesmukā vietā]. kad es kāpju ārā, ļaudis mēdz skatīties kā uz tērētu :D