Domāt labas domas.
Kaut kā jokaini, man vienmēr ir licies, ka es esmu šausmīgākais iespējamais kontroles frīks. Es pat konsekventi iesaistos visādos nekontrolējamos pasākumos, lai tikai pārliecinātos, ka es pat tādos sevi varu kontrolēt. Bet lai es mēģinātu kontrolēt savas personīgās domas - nafig? No sākuma likās, ka man viņas tik pat PG-13 kā mana ciba, bet nēēē, pārāk bieži apziņas plūsmā iezogas konkrēti NC-17 motīvi.
Bet cik slimam ir jābūt, lai vēlētos cenzēt savas domas, varu iedomāties tikai vienu variantu - ir jābūt katoļu mācītājam vai kaut kā tā. Tas, ka cilvēkam nāk prātā sliktas domas, jau nenozīmē, ka pats cilvēks ir slikts - kādu fonu tām labajām domām tak arī vajag, jo savādāk viņas neizceļas (kā tur Nīče teica par uguni, kas gaismā nespīd). Un pat ja arī pastāvētu iespēja izveidot mentālo cenzūru vai filtru, tas tak beigtos ar to, ka galvā nerastos neviena jauna doma* - tikai tās pašas vecās labās kruķītos uz riņķi vien kā tāda sabojāta Rozenštrauha ziņģu plate.

* Piemrama - kas būtu, ja Galilejs katru savu jauno domu būtu apspiedis, jo šamās tak visas bija potenciāli ķecerīgas un baznīcai netīkamas.


upd. ā nē atcerējos gan vienu domu kontroli, ko es piekopju attiecībā uz dažām sfērām - "par to es domāšu rīt" paņēmiens, bet vienmēr pienāk pēdējais rīts, kad par to tomēr padomāju.