Pamazām sāku ienīst savu cieņu pret visu dzīvo. Ja var paciest visus palecienus metru augstumā, jo uz ietves ir pūkains tārps (un nevis tāpēc, ka "fui tārps", bet tāpēc, ka "šausmas gandrīz saminu"), tad "mātes mīlestība" pret manām sasētajām zālēm, gan ir neciešama. Kā parasti sasēju pa biezu un tagad jāretina. Un kā es tā tagad raušu ārā augošu lakstu, lakstu ko pati esmu iesējusi un kurš tik sparīgi aug.
Grrr.

Bakalaurs pats arī nerakstās, maita.