Reizēm uznāk kaut kādas māņticības lēkmes.
Tagad kādu laiku staigāšu tik tramīga, it kā kuru katru brīdi man ķieģelis uz galvas varētu uzkrist. Jo sapnī redzēju mīlīti. It kā jau viss D didks pilns ar viņa bildēm un varbūt manas smadzenes ko aizķērušas, bet kur tas laiks kā tās bilžu mapes neesmu pārcilājusi.
Visas reizes, kad esmu redzējusi viņu sapņos ir bijuši nenoliedzami brīdinājumi par to, ka tuvojas lielāki vai mazāki "sūdi".

Vispār sižets bija diezgan klasisks brīdinošajiem sapņiem. Vecās ganības visi 40 ha nomīdīti dubļos, izģinduši, badā nomērdēti zvēriņi, un manas acis automātiski barā atrada pazīstamo balto rombiņu uz pieres. Un, kā tas ir bijis pēdējos līdzīgajos sapņos, telapātiski tika izteikts lūgums atbīvot. Ko arī centos izdarīt, līdz man uzbruka vājprātīga paskata mīlīša tagadējās saimnieces draudzene, no kuras es bēgu līdz mežam pie apraktās izgāztuves, un sapratusi, ka nekur aizbēgt nevaru ielecu Tartarā (jā, tajā pašā slavenajā grieķu Tartarā, kurā Zevs iegrūda Kronu), ļoti dīvaina sajūta peldēt tādā lielā tumsas blāķī un skaidri apzināties, ka tas ir tas briesmīgais Tartars. Un tad no savas mūžīgās tumsas es redzēju, ka ap ganībām ir savākušies daudzi jo daudzi cilvēki, bet pašas ganības applūdušas un mīlīt's peld uz to pusi kur tagad ir akumulatoru rūpnīca.