Man sākuši rādīties sapņi ar izteikti vienādiem motīviem. Varbūt ne sapņi - murgi, lai gan diez vai, jo murgoju (klasiski ar visādiem zombijiem, maniakiem un bailēm) ļoti reti, vienīgi reizēm slīkstu... tā pa īstam - bez elpas un ar burbuļiem gar acīm un gaismu, kaut kur tālu virs galvas. Kamēr pamostos. Labi, ka neesmu samurajs, tad varbūt arī nemaz nepamostos.

Lai nu kā, sižets šizets nr. 1 - brūkošās mājas un visādi radagabali. Pusuzspridzinātā mājā atstāju brāli un viņa draudzeni, ar glanci - izskrēju no dzīvokļa, smuki aizslēdzu durvis un desoju uz mežu pusceļā atskatījos un māja sabruka. Viņdiena atkal brūkošā Galerijā Centrs atstāju vecākus, pati dabūju ķieģeļu krusu uz galvas un pēcāk nolēmu aiziet līdz ārstam, kas savukārt konstatēja, ka man ir vaļējs lielā liela kaula lūzums, tā nu es pamodos ar vēl jo projām prātā skanošu domu: "tagad man būs tauku embolija".
Šizets nr. 2 - back to school. Pagājšnakt visa klase sanāca kopā, lai atkal uzrīkotu žetonvakaru, kurā mani mēģināja piespiest ielīst kaut kāda milzīga skapja atvilktnē. Sajūta, protams, nenormāli klaustrafobiska. Par tiem sapņiem, kuros esmu spiesta apgūt vēl vienu vidusskolas izglītību papildus augstskolai un rakstīt nenormāli daudz iesniegumu direktoram, kas visu laiku lūr pār plecu, nemaz nerunāšu.