ausis glauda: Brian Eno - Another Day on Earth
Beidzot iegādāju sev ārstniecības augu grāmatu. Jāpaplašina apvārsnis, vismaz ārpus ierastās senču zāļzinības.
Iegādāju šādu:
Pirmkārt, ļoti sapriecājos par to, ka tas nav nekāds tulkojums, tāpēc izslēdz iespēju, ka tur atradīsies čupu čupām augu, kurus mūsu platuma grādos var atrast labākajā gadījumā tikai puķuveikalos un visādās Maksimās.* Otrkārt, autores ir farmācijas doktores, kas savukārt nozīmē, ka nebūs nekādu šarlatānismu un norādes ievākt, teiksim, baltās nātrītes, pilnmēnes naktī vispirms izskrienot caur pilsētu plikai, vai kaut kā tā.
Un, treškārt, uz vāka ir vaivariņš. Un vispār tur ir daudz visādu "progresīvo" augu kuriem citas zāļutantes iesaka iet ar līkumu. Protams, atsauces, ka cita starpā no baldriāniem, vaivariņiem, salvijas un vīgriezes var ķert kaifu, nav. Bet viņas ir iekļāvušas strutenes kaut kādu tur iekšķīgi dzeramo novārījumu, lūk tas ir progresīvi!
vienīgais, kas mani kaitina ir augu nosaukumi, kurš raspodiņu sauc par raskrēsliņu? Un kāpēc čūskupuķe ir nosaukta par uguns puķi, un kopš kura laika ceļmallapu sauc par ceļteku?
* Savukārt tur pat pretējā plauktā bija izlikta kaut kāda tulkota zirgugrāmata, kura skaidrā latviešu valodā paziņoja, ka izplatītākā šķirne ir kvarterhorsi, lai gan kādā no mūsmāju audzētavām meklēt kvarterhorsu būtu tikpat veiksmīgi kā pasūtīt liellopu gaļas kotletes pie krišnām.
nesaprotu, kāpēc kaitina sinonīmi, asinszāle taču par raganu kauliem nav pārsaukta, ne? un krēsliņš tomēr skan veselīgāk par podiņu :D