Pa pus stundu paspēju novecot par pāris gadiem. Bija pazudis studiju līgums. Izpētīju visus papīra galus, kas mētājas pie/ap/iekš mana galda, ja nu tur pēkšņi ir rakstīts: "Pie mums ir jūsu līgums, nekontaktējieties ar policiju, savādāk viņš mirs!"
Un tad vēl savā nodabā mēģināju atcerēties to dzejolīti ko šādos gadījumos skaita krustmāte, par to, ka nu ir dir*ā galīgā... un nav kas nāk palīgā, vai kaut kā tā.
Bet visi papīri manā galdā smaržo pēc sandalkoka un man ir kādas četras pateicības par "sasniegumiem zinātniski pētnieciskajā darbā" (varētu padomāt, ka esmu baigā zinātniece), pateicība par trešo vietu "pirmās palīdzības sacensībās", visādi sertifikāti, lapiņas ar grieķu izteicieniem un (snif) pašā plaukta aizmugurē iestūķētas divas rozetes (dzeltena un zaļa) un "Diploms par izcīnīto trešo vietu iejādes sacensībās "Vectīreļos" 27.08.2005." Jābāž ka ātrāk atpakaļ savādāk es tūlīt sākšu kaukt par to, cik tas bija sen un cik tas bija forš/grūts/what ever laiks.

p.s. Gribu iekaustīt jaukos Aristoteļa organizētājus par viskretīniskākās vietas izvēli pasākuma organizēšanā. Bravo! Sliktāku vietu pat ar uguni neatrast! Noklausījāmies Dzelzs Vilku un aizbraucām mājās.
Vispār interesanti, ka latviešiem ir tieksme visus dzīvniekus "metalizēt"... zelta zirgs, dzelzs vilks, alumīnija cūka u.tml.