Pat baldriānu saldā smarža nespēj dzēst samilzušās skumjas manā sirdī!

Līdz "Idiota" beigām ir palikušas vien sešas lapaspuses.
Un tad nebūs vairs nekā!

Vai man vienai reizēm gribas, lai grāmata būtu divtik bieza kā patiesībā ir?



Un beidzot, man liekas, mēs esam tik dažādi cilvēki pēc paskata... aiz daudziem apstākļiem, ka mums, jādomā, nemaz nevar būt daudz kopīga, bet, ziniet, es šai pēdējai idejai pats neticu, tāpēc ka ļoti bieži tā liekas, ka nav nekā kopēja, bet ir daudz... tas notiek aiz cilvēku slinkuma, ka tie savā starpā tiek šķiroti pēc acumēra un neko nevar atrast...

Tikai viens kas ir tiesa, man tiešām nepatīk būt kopā ar pieaugušajiem, ar cilvēkiem, ar lielajiem - un to es sen esmu ievērojis -, man nepatīk, jo es neprotu.

Ir sievietes, kas derīgas tikai par mīļākajām un citur nekur.

Nelieši mīl godīgus cilvēkus - jūs to nezinājāt?

(..) aristokrāts, miljonārs, idiots - visas labās īpašības uzreiz, tādu vīru pat ar uguni nevar atrast, ne pēc pasūtījuma iztaisīt!

(..) brīžos, kad viņš izjuta lielu prieku, viņam vienmēr kļuva skumji, (..)

Ziniet, ka ir tāda negoda robeža sava niecīguma un vājuma apziņā, par kuru tālāk cilvēks vairs nevar iet un no kurienes sāk sajust savā negodā ārkārtīgu baudu...

Es gribu kaut ar vienu cilvēku runāt kā ar sevi.

(..) bērnībā viņa skapī līdusi un sēdējusi tur pa divas, pa trīs stundas, lai tikai nebūtu jāiet pie viesiem; (..)

Kņazs viņu uz makšķeres taisni ar to uzķēra, ka, pirmkārt, nepavisam neķēra, un, otrkārt, ka viņš visu acīs ir idiots.

Un viss viss viss...

Abstraktā mīlestībā uz cilvēci mīlam gandrīz vienmēr tikai sevi.
(Jā, jā, jā! Tas ir tas, ko es visu laiku esmu mēģinājusi pateikt! Altruisms ir egoisma augstākā pakāpe! Kapēc to neviens neredz?!)

Piebildīšu tomēr, ka katrā ģeniālā vai jaunā cilvēka domā vai vienkārši pat katrā nopietnā cilvēka domā, kura rodas kādā galvā, vienmēr paliek kaut kas tāds, ko nekādi nav iespējams izsacīt citiem cilvēkiem, kaut jūs pierakstītu veselus sējumus un klāstītu savu domu trīsdesmit pieci gadi; vienmēr paliks kaut kas, kas neparko negribēs līst laukā no jūsu galvaskausa un paliks jūsos mūžīgi; ar to jūs arī nomirsiet, nepateicis nevienam varbūt pašu galveno, kas ir jūsu idejā.
(Ak, jel! Šis teikums atsver visus (visus) filozofiskos traktātus!)

Nezinu kā lai to labāk noformulē, bet reizēm liekas, ka viņš nedaudz (pavisam nedaudz) rakstīja kā sieviete.