| |
[Oct. 26th, 2007|01:39 pm] |
no pārliecinātas darba ņēmējas pamazām esmu kļuvusi par riktīgu
bodnieci.
sākumā gāja grūti, ar pilnīgi visu jau gāja grūti, tostarp ar bodniekošanu. sākot jau ar jocīgajām naudiņām, kuras bij jāmācās atšķirt un atpazīt, un sarēķināt; filipīniešu puikām, kurus nespēju atšķirt - mums tak visi ķīnīzeri vienādi izskatās, vai ne, nu, lūk, man tā bija skarba un makten traucējoša realitāte. plus vēl bīznisa specifika un kultūršoks. plus vēl mans defaultais bremzīgums, kurš attiecīgajā dzīves situācijā bija desmitkārt bremzīgāks. tad vēl es visu mūžu esmu pārstāvējusi proletariātu. darba ņēmējs ar no tā izrietošo domāšanu. tā visa rezultātā es šopu uztvēru kā neapmaksātu darbu, kā kādu nepatīkamu, bet obligātu mājas pienākumu. ar prātu jau it kā sapratu, kādai jābūt "pareizajai" attieksmei, saimnieka attieksmei, un to arī apznīgi centos sev iedvest vai vismaz notēlot. bet iekšēji es nebiju saimniece, es biju neapmierināta blonda darbiniece, gudra (drīzāk gan lepna un spītīga) diezgan, lai savu muļķībā un bildes kopumā neredzēšanā sakņoto neapmierinātību neizrādītu, tomēr gana muļķa, stūrgalvīga, neatvērta, stīva, snobiska..latviska, lai neredzētu lietas, pat pavisam elementāras lietas, tā, kā tās jāredz saimniekam.
un tad es ieliku bodē savu naudu. sākumā tikai mazliet. saimnieka fišku ar to es neieguvu, toties kaut kādas papildus negatīvas blaknes gan. nedrošību. jo es vēl aizvien nebiju noenkurojusies, es Manilā dzīvoju tikai pagaidām, un tagad es te vēl ielieku savu naudu, bet varbūt pavisam drīz man to naudu vajadzēs kaut kur citur, varbūt mums jāsāk viss no nulles kaut kur citur, Rīgā vai hvz kur citur. par naudu mums vispār bieži bija nesaskaņas, un tā gandrīz 100% bija mana vaina. tur neko nevar darīt - cilvēkam, kas ar mani ir kopā, ir jāsaprot un jāsamierinās, ka manai stūrgalvībai nav robežu; ja esmu ko ieņēmusi galvā, tad mani ne par ko pārliecināt un kaut ko man ieskaidrot nav iepējams, cilvēkam atliek vien žēli nopūsties, atmest ar roku un gaidīt, kamēr es pati apjēgšu ieskaidrojamo lietu. kur nu vēl saimnieka fišku.
un tad es aizbraucu uz Latviju, un, kamēr biju Latvijā, mīļums, lai bendētu ilgas un skumjas, kā traks ņēmās pa šopu - remontēja, krāsoja, pārkārtoja, laboja un vēl visādīgi ņēmās. un teju katru sīkumu apsprieda īsziņās ar mani. katru sīkumu apspriest ar mani viņš centās arī iepriekš, tašu es nebiju diez cik ar..ēē..iniciatīvu apveltīta. attālums lietas ievērojami mainīja. atgriežoties Manilā, bija šī lieliskā māju sajūta, un nez no kurienes uzradās arī saimniekfiška. sajūta ir lieliska, man tiešām patīk. tagad dikti apmierināta omulīgi te šiverēju. uzrūcu puikām, ja vajag, bet vairs augstprātīgi neraucu degunu par kaitinošām lietām - drīzāk abi ar vīrčiku par tām uzjautrinamies.
un, kad te vakaros ir lielais ņigu ņegu, troksnis, smiekli, brēcieni (jēziņ, jūs pat aptvert nevarat, cik apdullinošu troksni spēj sataisīt cs vai dota spēlējošs puiku bars), tad arī es tagad apmierināti smaidu: jo troksnis - tā ir nauda. jo vairāk trokšņa, jo vairāk ņaudiņas mums. tas tā - noplicināti. vispār - troksnis šopā - tas ir baigi forši.
un tad vēl mums ir daži puikas, kas spēlē NBA 2K8 (pirms tam 2K7) uz PS2. viņi nāk vēlos vakaros/naktīs un spēlē open time. apžēliņ, šito bļaušanu un aurošanu pa visu rajonu! tu, cilvēks, vienkārši nevari nesmaidīt un nesmieties, kad viņi ņemas, lai gan pastāv briesmas, ka 1. kāds izsauks policiju; 2. kurls var palikt.protams, nogurstu - nu, kā jau darbā. ir vēl pāris ievērojami mīnusi, piemēram, mēs esam diezgan piesieti. izgrozīties kaut kur aiziet ir sarežģīti, kur nu vēl paceļot. turklāt reti kurš darba ņēmējs domā par darba vietas materiālajām vērtībām, ražošanas līdzekļiem. ir iemācīti, ka tās bojāt nedrīkst, bet tas arī viss. man tas ir maaaans, manas mantiņas, nevienam nebūs tas bojāt, plēst un zagt! utml ēēē..uzņēmēja..ābečpatiesības, kas man ir jaunatklājums.
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}