gadaas, ka ar laiku uzrodaas un pieaug izteikts riebums pret tabakas duumu smaku

(Reply to this) (Thread)

Nu, man sākumā no dūmu smakas bija jocīgas reakcijas - it kā nelabi, it kā neviļus speciāli gribējās nostāties pa vējam un čītot, tagad gan smaka kā smaka - nekā personīga. Nez, varbūt riebums pret tabakas dūmu smaku ir riebums pret atmiņām par sevi un savu nožēlojamību smēķēšanas laikā. Varbūt man nav īpaša riebuma pret tabakas dūmu smaku tādēļ, ka es ļoti nevēlos kļūt par karojošo nīdēju un agresīvo apkarotāju, kā tas ir raksturīgs daļai bijušo atkarību izraisošo vielu lietotāju. Es ceru, ka es nekad neaizmirsīšu, cik ārkārtīgi grūti ir saņemties atmešanas brīvajam kritienam, kurš pats par sevi pie pareizā galvas razklada izrādās tik viegls, taču sarežģītākais ir tikt pie pareizā galvas razklada, un es nezinu, kā apzināti pie tāda tikt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet tā smaka ir riebīga, tas ir objektīvi! Nav jānīst autobraucēji, lai riebtos elpot izplūdes gāzes...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ir jau riebīga, bet es vēlos nejust pret viņu lielāku riebumu nekā objektīvi pienāktos, respektīvi, nepiejaukt personīgas atriebības jūtas :D

(Reply to this) (Parent)

ai miin, peec atmeshanas saakumaa duumu smaka var buut pilniigi vienaldziiga; riebums paraadaas veelaak, peec vairaakiem meeneshiem un ar gadiem pamazaam pieaug

ja sasniegts "pareizais galvas razklads", tad nospiezhot pogu "Basta!" nav nekaadu abstinences cieshanu - visi procesi piipeeshanas sakaraa tiek izmeezti no atminjas

(Reply to this) (Parent)

man bail, ka atmest jau ta varēs, taču diemžēl galvas razklads ta paliks veicais.. :(

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja/kad pienāks baidāmais, tad arī baidīsies.
Zaudēt nevar itin neko - tikai iegūt. Pat ja arī beigās nekas nesanāk, zaudēt nevar neko. Bet kāpēc lai nesanāktu. Bet razkladam ir jāpietiek ar to, ka jānegrib turpināt pīpēt un ka nav neviena argumenta, kāpēc pīpēt.

Ai, man pavisam idiotiski sanāca, kauns stāstīt. Tur tai grāmatā bija rakstīts, ka pēc grāmatas izlasīšanas cilvēks jau būšot tapis nesmēķētājs, un vēl tur ir teikts, ka nevajag sevi noskaņot ar "doom and gloom", nevajag domāt "es mēģināšu, es ceru atmest" kategorijās, bet gan pieņemt lēmumu un domāt par atmešanu pagātnes formā - kā par jau notikušu faktu, un par sevi kā par nesmēķētāju (piemēram, kāpēc man gribas pīpēt pēc ēšanas, ja es esmu nesmēķētājs, un nesmēķētājiem taču negribas pīpēt pēc ēšanas - tātad man arī negribas - un negribas ar). Bet es jau esmu pie pēdējās lapas, un man ir tik briesmīga doom and gloom sajūta - visu grāmatu piekrītoši māju ar galvu, bet manas astmas bailes tā grāmata it nemaz nemazina un es saprotu, ka viss, man nav nekādu cerību atmest vispār nekad un nemūžam, aiaiai. Bet tad jau pēdējā lapa ir izlasīta (tur ir izteikts aicinājums ceremoniāli nopīpēt pēdējo cigareti), un es domāju - kā tad es tā tagad pīpēšu - grāmata ir izlasīta un man tagad maģiski ir jābūt jau pārtaisītai par nesmēķētāju. Nu tad esmu ar. Ceremoniālo pēdējo cigareti? Bet es tak jau esmu nesmēķētājs - kādu vēl pēdējo. Tā arī mana īstā pēdējā palika nepamanīta, kur nu vēl svinīgi pasludināta par pēdējo. Tā viņai arī vajag.

(Reply to this) (Parent)