Tajos laikos populārākā bērnu un pusaudžu literatūra bija Zentas Ērgles ōpusi. Nu, un tur diezgan skumīgi visa tā kristīgā padarīšana bija attēlota. Līriskā varone Magdalēna, piemēram. Es te prātoju - kā toreiz kristāmbērni paši jutās. Vecāki, vecvecāki ta apzināti konspirējās, bet bērniem, kas nekā cita ārpus padomijas nezināja, nebija, teiksim, kaut kāds iekšējs vai pat ne tik iekšējs konflikts?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jāatzīst, man tas kristīšans fakts neko nenozīmēja, līdz ar to es nekādus konfliktus nejutu. Es drīzāk sajutu tos vēlāk, kad sasniedzu apzinātu vecumu un sapratu, ka piederu pie 1% vai cik tur pasaules iedzīvotāju, kam vispār nav reliģisku jūtu.

(Reply to this) (Parent)

pamatā jau krista līdz gada vecumam. kāds tur iekšējs konflikts tad? :)) un visa latgale padomijas gados tomēr bija dziļi un aktīvi ticīgi. pareizticīgo baznīca uz Brīvības ielas ar darbojās un mēs ar druškām gājām iekšā un skatījāmies, jo bija tak interesanti visi tie popi un tā. principā, ja ar to ticību baigi neplātījies un neko citu pretpadomisku neizveici tad uz šito pievēra acis. bet es nez kā citiem, man iekšēja konflikta nebija. lai gan ar ticību tam manā gadījumā bij maz sakara. es kā reiz nācu no ģimenes, kura skaitījās naidīga padomju varai. un kaut kā ātri vien sapratās kas ir kas. taču tas netraucēja mani uzņemt pionieros.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Konflikts apzinātā vecumā, es domāju - ne pašā kristību brīdī.

Es zināju vienu funkcionējošu baznīcu - netālu no Daugavas Sporta nama -, kur laikam pareizticīgo katedrāle padomju laikos bija aizfurņīta. Tai vietai allaž garām gāju ar tādām kā bailēm un neomulību - kā jau minēju, Zenta Ērgle utt. Skolā (ne manā klasē) bija viena meitene, par kuru sačukstējās, ka viņai nabadzītei ģimene kristieši un vecāki neļauj stāties pionieros vai kas tāds - vārdsakot - bēdu ieleja.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē. man tā nebija.

(Reply to this) (Parent)