scriba librarius
scriba librarius
- klaja, bezkaunīga un priecīga reklāma
- 27.9.13 15:46
- beidzot VIŅŠ ir iznācis. vistrakākais un visšausmīgākais. 1120 lappuses un mazliet vairāk par pusotru kilogramu (būšot arī elektroniskā versija).
-
8 rakstair doma
- 25.2.13 00:03
- ak pilnmēnes, tu šoreiz esi neparasti varens. neatceros, kad vēl būtu gadījies tik bieži sev sist pa pirkstiem, lai neierakstītu/neiekomentētu te un citur viskauko, ko parasti taču negribētos rakstīt. vai katrā ziņā citā mēnesstāvoklī potenciālajiem ierakstiem indes saturs būtu stipri, stipri zemāks. nekas, izkopju savaldību un kliukc sev pa nagiem, kliukc pa nagiem. (toties galvā es viņus saceru, un inde šļakst vien.)
un attiecīgajam mēnesstāvoklim īpaši piemērota ir arī pārlasāmā/pucējamā vieta: jucis filosofs atceras savas jukušās sievas rakstītās vēstules, kurās viņa apjūsmo jukušu dzejnieku. man jau liekas, ka arī grāmatas autors bija traks. tātad tas mums ir četrpakāpju trakums pilnmēnesī. piecpakāpju, jūs sakāt?
-
8 rakstair doma
- 24.2.13 20:21
- tekstā mocos ar realitātes plaisām, ar vieglām nobīdēm, neprecīzām savienojumu vietām, kuras, brīžam liekot šermuļiem noskriet caur kauliem, rada to visvisbriesmīgāko sajūtu, ka realitāte ir falša, ka viss ir apgleznots audums, kurš rekur ieplīsis utt.
bet trakums tas, ka tulkojumos šīs vārdiskās nobīdes, greizās metaforas, nojauktās vārdkopas visbiežāk izskatās tikai un vienīgi pēc tizla tulkojuma, nevis pēc, ēēē, plaisas īstenības sienā. jeb quod licet, piemēram, Einfeldam, non licet nabaga tulkotājam. proti, ja viss teksts ir sirreāls un sastāv tikai no nobīdēm, ir ok, bet, ja tie greizumi parādās nevietās, nelaikos un tieši tāpēc jo šerminošāk, tulkojumā lielākoties rodas nevis vaicikbaisairpasaule sajūta, bet gan visprastākais vatefak.
lūk, ar to es tagad mocos. pārlasu un lielāko daļu valodisko greizumu iztaisnoju, un ar skumjām skatos, ka tieši tāpat rīkojušies mani citvalodu kolēģi. ak es nabaga vērsis.
-
6 rakstair doma
- 18.2.13 01:04
- sapratu, ko man 2666 atgādina. Boshu. un drusku arī Brēgeli. ņigu ņegu mazie šausmu stāsti un mazās karikatūras, biedējošas un aci pievelk, un velk iekšā un baida, un mulsina. un katrs pēta atsevišķos stāstiņus, šausmu vai ērmību jūkli, un neviens īsti neredz un nemaz nevar aptvert kopskatu, jo skatienu nemaz nevar nofokusēt tā, lai kopskatu uztvertu. un neviens īsti nezina, kas tajās bildēs domāts. skaidro līdzības tā un šitā, bet droši nezina. un vēl es atceros, kā
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
de, šķiet, Briselē pēc Bosha skatīšanās teica, ka pēc tā nevienu citu vairs nav iespējams uztvert nopietni/ņemt par pilnu. (atvainojos par neprecīzu citēšanu).
un ar 2666 ir tieši tā.
-
0 rakstair doma
- 15.2.13 23:37
- labi gan, ka man ir tāds pavisam cibā nerakstāms prāts. citādi iespertu šajā uz reliģiskiem pamatiem nokaitētajā gaisotnē kādas no pārdomām vai murgu ainām, kuras uzpeld tulkojamā ķieģeļa iespaidā. piemēram, to, kā vakar nodomāju, cik loģiski, ka grāmatas itāļu izdevumam uz vāka ir apskādēta marijas skulptūriņa - nuja, nodomāju, dieva izvarotā sieviete.
-
1 rakstair doma
- 9.2.13 00:05
- zin, tulkoju savu šausmīgo Bolanjo un esmu atradusi savādu mierinājumu: viņš rāda arī to, cik daudz pasaulē ir visāda veida jukušo, trako, galvā pisto, ideju apsēsto un vienkārši visvisādu paveidu muļķu. ja grāmata ir tik bieza, tā gribot negribot ir par ļoti daudz ko. un, re, mani viņa ik pa brīžam mierina, ka tāda, tāda un tāda paveida muļķība nav tikai specifiski latviska vai specifiski tieši Latvijai raksturīga. jau kuro reizi no Bolanjo lappusēm dzirdu pat "pūt-dirsā-lec-gaisā-nacionālistu" (© Kautskis) intonācijas. dīvaini, bet tas mierina.
-
2 rakstair doma
- 11.1.13 02:50
- drausmīgi, drausmīgi, drausmīgi.
-
7 rakstair doma
- 10.12.12 03:10
- mīlu viņa iekavas. pirmo reizi sastopu kādu, kurš (tāpat kā es) ir apsēsts ar iekavām.
-
0 rakstair doma
- 4.12.12 01:38
- man ir aizdomas, ka ir iemesls ieviest sev tagu. pirmo.
tulkojamais romāna teikums: 13 764 zīmju oriģinālā. bez neviena semikola. āāā! un es tak aizpagājušogad jutos nez kāda varone un apjūsmoju autores un pati savus amerikāņu kalniņus, kad ķimerējos ar trīstūkstoš zīmju teikumiem. izrādās, tie bija īsi teikumiņi, turklāt ar semikoliem.
jocīgi, ka, šo ķieģeli pirmoreiz lasot, es teikumu garumu vispār neievēroju. kas, protams, teikumiem liecina par labu.
-
2 rakstair doma