scriba librarius
scriba librarius
- 10.5.13 17:53
- bučas VIDam, plakplak pa plecu man. deklarāciju piepeši ir pavisam viegli sataisīt un iesniegt. urā. pasākums vienas kafijas garumā. pirmoreiz mūžā tiku galā ātri un viena pati. lai dzīvo VIDs, lai dzīvoju es! tagad es tam visam par godu ēdīšu saldējumu.
-
0 rakstair doma
- 7.5.13 00:30
- pirmais vakars, kad zemesvēži ir ieslēguši tirkšķi.
-
1 rakstair doma
- dzīve skanīgā upes cilpā
- 6.5.13 19:11
- neparasta laimes sajūta mani pārņem, iedomājoties, ka rīt būs darbadiena arī citiem. tiem, kuri te pļērcina radioaparātus, riedina suņus, saklaigalējas un tramda putniņus :)
nē, es neesmu nemaz tik ļauna, vienkārši šobrīd ir tik skaisti: noklust viens motorzāģis, aizbrauc prom mašīna, pa kuras atvērtajām durvīm ij šodien, ij vakar brīžam ārā vēlās tucituci, tad noklust vēl viens zāģis (malkas dienas), un tad - tavu laimi - aizveras arī latvīījās rāāādio divīī. un suņi nomierinās, jo nevienam vairs nav jādemonstrē, cik labi viņi visu sargā, reaģējot uz katru kairinājumu. ai protams, paldiesdieviņami, ka tie rāādio divīī neskan tepat aiz žoga un pat ne aiz diviem žogiem. bet tik un tā, tik un tā baigi traucē klausīties dzeguzes un co.
un tagad es apliešu siltumnīcu, tad ieliešu mazmazlietiņ balta vīna (jo atlicis tikai mazmazmazlietiņ), sēdēšu šūpuļtīklā un skatīšos, kā zemā saule spīd cauri bērza lapiņām, jo šovakar viņas jau ir tik lielas, ka viņām var izspīdēt cauri.
-
3 rakstair doma
- 5.5.13 17:35
- viena no gada svarīgākajām un brīnišķākajām dienām ir tā, kad ievācos savā mazajā, oranžajā dārzbūdas kambarī ar skatu uz bērzu un saulrietu. tā diena jau nosvinēta. un otra tikpat svarīga, varbūt vēl brīnišķāka ir diena, kad ieviešos savā, ēēē, āra darba kabinetā: trīs zaļas, čaukstošas plēvjusienas un jumtelis. un putni visapkārt. un tas ir šodien. šodiena ir lieliska.
un vēl ap pusdienlaiku bērzam bija pumpuri, bet nu jau tās ir lapeles.
un meža skrejmaršrutā pa tām divām dienām, kad neskrēju, viss ir kļuvis neprātīgi zaļš un raibi krāsains.
-
0 rakstair doma
- 3.5.13 22:01
- ir dzirdēts par to ūdensglāzi pie nāves gultas. bet ziniet, arī ledaina baltvīna glāze pie vannas ir vērā ņemams bērnradīšanas arguments. kad tu, cilvēks (lasi, lemurs), pēc dārzbūdas trimdā pavadītas pusotras nedēļas un pēc pamatīgas vingrolēkāšanas viscaur atmiekšķējies guli vannā un sabļauj bērniņu, un izsaki savu vēlmi, un tad viņš ņem tavu iztukšīto glāzi un iet pie ledusskapja, ielej vēl drusku un pasniedz pa durvjuspraugu, tu saproti, ka bērni - tas ir labi. ir vērts.
-
5 rakstair doma
- ļaujiet tak cilvēkam palielīties!
- 30.4.13 20:35
- mēnešgalā pavelkamā strīpiņa: aprīlī esmu skrējusi 15 reizes. situ sev pa plecu. tas nekas, ka pagaidām tikai pa 5 km. tik un tā ir sanākuši 75 km mēnesī. vot. un ja vēl pieskaita vingrolēkāšanā (7x) nolēkāto, tad vispār oh un uh. labi, labi, ceļā uz mazmājiņu un pie ledusskapja nostaigāto es nepieskaitīšu. tomēr visā šajā dīvainajā jūsmā par skraidelēšanu un pašā skraidelēšanā ir kaut kas tik lielisks un tik dīvains: es taču faktiski visus skolas gadus pavadīju, mērcot termometru tējā vai tuvinot lampiņai - lai nebūtu jāiet uz skolu, lai nebūtu pretīgās fizkultūras ar smirdošajām ģērbtuvēm un visu kas komplektā. patiesībā viss sākās pirmajā(s) klasītē(s), kur baisie učuki (o Juriku pāri, es jūs atceros!) veda mūs sīkaliņus pie kopgalda un lika ēst, lika izēst. akdies, to atdzisušo kāpostzupu ar peldošo ziepjainā speķa gabalu es neaizmirsīšu nekad. un to nu varēja atrisināt tikai ar termometru tējā, bet vēlākajos gados iemanījos slimot/simulēt tik profesionāli, lai atbrīvojumus varētu dabūt uz visu vai gandrīz visu gadu. ha! un te nu es esmu.
-
7 rakstair doma
- 17.4.13 18:22
- ou! dabūju superdāvanu! bērniņš uzdāvināja man "D[..] M[..].
Zinātniski pētnieciskais darbs bioloģijā/filoloģijā", kurā ir apkopots un sarakstīts VISKAUKAS. arī visādi mani izteikumi, kas iemūžināti bērniņa parastajā un ceļojumu dienasgrāmatā un tviterī. un piedevām aptaujāti ij mani vecāki, ij ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
kalevala un maschera (āāāā, bučas abām! pārlasot, gandrīz apraudājos, nu labi, druskucītiņ apraudājos), ij bērniņa draudzenes, kas mani pazīst. ooo! atzīšos, ka man ļoti, ļoti patika mana lieliskuma pamatojumi, ko sniegusi bērniņa draudzene V.: "tāpēc, ka viņai ir rižs ezis; [..]; tāpēc, ka viņa ir ragana; tāpēc, ka viņa lamājas; tāpēc, ka viņa arī dzer kafiju, bet viņai nav zilu riņķu zem acīm."
turklāt izdevums ir ilustrēts! āāāā. jūtos tik pūkains, ka novēlu katram saņemt šitik lielisku dāvanu!
-
3 rakstair doma
- 17.4.13 15:01
- pirmoreiz redzēju upi ar kaudzi. krasts zemāk, upe augstāk. skrēju pa to, kas teorētiski ir augstais krasts, zem kura lejā apakšā tek upe. parasti. vai arī stiepjas ledus. lejā. šoreiz tā bija zemestaka gar ledus kalnu. un vēl tur tāda smuka vieta, kur vienā pusē celiņam leduskalns, bet otrā bedre ar applūdušiem dārziem, sajūta, kā pa tiltu skrienot.
[oooo, tikko atkal spridzināja. un rakstāmgalds atkal šurpu turpu nostaigāja. brr. pēc šitām spridzināšanām aptuveni varu iztēloties, kā ir zemestrīcē. fuj. man nepatika. tfutfutfu. manam vestibulārajam aparātam arī ne. vispirms salīgojas māja un nokratās mēbeles, un tikai tad atnāk arī blīkšķis.]
tas nozīmē, ka pa šo laiku skati pie upes droši vien atkal ir mainījušies. skriet vakarā vēlreiz? vai vismaz nostaigāt līdz tuvākajam, centrālajam līkumam un paskatīties, vai dzelzceļa tilts jau iestumts Daugavā? pirms stundas izskatījās, ka šo iestums.
-
0 rakstair doma
- 17.4.13 00:26
- privātais jaungads, ziniet. nav jēgas sev nosolīties, ka nākamajā gadā būšu labs vai vēl labāks, ka mazāk kliegšu uz sevi un citiem, ka mazāk domāšu visādas pašnāvnieciskas domas, ka mazāk to un vairāk šito un tā joprojām. bet ir vismaz viens pašsolījums, kas drīzāk ir secinājums par nākamību (nu vismaz tā es ceru): es skriešu. skriešu vairāk, ilgāk, biežāk utt. un tas lielā mērā atrisinās (kā gan citādi?!) arī visu augstāk iesākto, bet neturpināto sarakstu. jo man šķiet, ka ir tikai viena lieta, kas šo pēdējo gadu ir padarījusi labāku (vai kā lai to apzīmē) par daudziem iepriekšējiem. un, ja pat mani kuslie skrietmēģinājumi tik labi ir glābuši mani no manis pašas, tad paļaušos, ka skriešana mani glābs arī turpmāk. un, pārcilājot šo privāto gadu šurpu turpu atpakaļ, es atkal nonāku pie secinājuma, ka skriešanas atklāšana varbūt vispār ir labākais, kas ar mani noticis daudzu, daudzu gadu laikā. eh, šī smieklīgā neofīta jūsma. katrā ziņā, paldies D-vam/tiem, kas man ierādīja šo brīnišķo glābšanās veidu.
-
6 rakstair doma
- 11.4.13 16:34
- drāāāūsmīgi nepatīk lasīt korektūras. otrās korektūras nepatīk lasīt vēl jo vairāk. tad viens no nedaudzajiem šodienas iepriecinājumiem ir gluži pareizā intonācijā ierakstīts "tuklais Jēzusbērniņš", ko atradu pati savā tekstā.
lai tuklais Jēzusbērniņš man piedod šo vaļību pret liekvārdīgo autori un viņas galveno varoni! galu galā es tās abas biju spiesta paciest pārāk ilgi.
-
0 rakstair doma
- otarda e upupa
- 9.4.13 19:55
- atcerējusies šīrīta sapni (jau pēc nosmacētā modinātāja, vai varbūt es viņu, nabadziņu, nosmacēju, lai varētu skatīties tālāk), iegāju putnu lapā pārbaudīt, vai tās radības, par kurām sapnī zinoši klāstīju, ka tās esot lielās sīgas, patiešām ir lielās sīgas. ir. [dīvaini, man nekad nav bijis nekādas darīšanas ar šiem putniem, un vispār es, šķiet, nezināju, ka tādi ir un pat ieklīst pie mums, ja?] bet sapnī šorīt bija sīgas un pupuķi, un tārtiņi. vissmukākais bija pupuķis, un es teicu, re, un tas ir pupuķis, un man teica nē, kāds vēl pupuķis, pupuķim tak ir tāds cekuls, un tad pupuķis atvēra vēdekli uz galvas un lepni grozījās, un bija skaists. un tad nāca sīgas, un pēc tam nez kāpēc nandu un emu, daudzi, un, attālāk saskatījusi lielos strausveidīgos, es sev sapnī teicu, ka tūlīt noteikti būs kas pavisam dīvains. un bija.
un vispār viss sapnis bija kā viens no tiem Klinī gobelēniem, kur staigā visādi putni. nē, ne jau sarkans un košs kā dāmai ar vienradzi, bet no tiem mazāk slavenajiem, pabalējušajiem: tā vai tā.
-
0 rakstair doma
- smukums ir peisos?
- 8.4.13 23:13
- atliek tikai uz mirkli novērsties... izrādās, Matisjahu jau gadu bez peisiem un bez bārdas. kā teica bērniņš: izskatās pēc Bībera vecākā brālīša. tad saviebās un piebilda: tas nav kompliments.
vecais variants un vēl viens vecais variants
un, hašem žēlīgais, neticamās pārvērtības.
-
6 rakstair doma
- 8.4.13 17:37
- jā, jā, man riebjas tas baltais s. tomēr snieg tik skaisti, ka esmu pat atrāvusi vaļā pierakstāmgalda aizkaru un viebjos no neierastās gaismas labajā acī. smuki snieg. diemžēl smuki. diemžēl snieg. bet smuki.
-
0 rakstair doma
- 7.4.13 13:29
- Peldi, peldi, laiviņa
jeb uz vieglām paģirām sajutu turkmēles trūkumu organismā.
(jā, jā, tur atkal ir Hüsnü Şenlendirici un Aytaç Doğan no Taksim trio, bet lēmums par Rūdolštati joprojām nav pieņemts.)
a ja gribas grieķim dziedāt līdzi turciski, tad jādzied tā:
Gel gel kayıkçı
Yavaş yavaş
Kıyıdan geç göreyim
Güzel yüzünü
Söyle beni sevdiğini
Gel gel kayıkçı
-
5 rakstair doma
- 7.4.13 01:00
- oioioioi, cik labi mēs ar kalevala iebungājām savu (nu nebūsim sīkumaini un atmetīsim "gandrīz") kopīgo dzimdienu. nu es i pieēds, piedzērs un prieciks.
bet vispār mēs mani aizvedām arī uz teātri, un Oblomovs saņēma augstāko novērtējumu: trīsarpus slapjus kabatlakatus, un labi, ka daļa notecēja tāpat uz krāgas. cik vienkāršs ir izskaidrojums manai nesaticībai ar teātri: vai nu ir tik stulbi un garlaicīgi, ka nav vērts, vai arī ir daudz un publiski jāraud, un process var kļūt nekontrolējams.
bet ziniet, dodiet man šitādu teātri vēl. paldies.
un dzimdienu mēs vēl ij nobungosim, ij atbungosim.
-
3 rakstair doma