scriba librarius
scriba librarius
- 14.3.14 21:11
- iebungas vai atbungas - nevar saprast, bet vīns, ak cik labs.
-
5 rakstair doma
- 13.3.14 17:42
- - Kriš, met nost to pīpēšanu! Redzēsi, būs pavisam cita dzīve.
- Kā tad! Vēl tik jāaiziet pie Rutkenes izrūnīties un būs pavisam labi.
-
6 rakstair doma
- 9.3.14 02:46
- ko es saucu par brīnumlabu pārsteigumu? lūk: cērtu ciet atvilktni un ar perifēro redzi ieraugu Itamara Doari vārdu. uz biļetes. nopirktas. jēēēē. tu, cilvēks, jau novembrī piesakies kalevalai, ka jā, jā, gribi atkal dzirdēt Avi Avitalu (lai arī tas it kā skaitās Ksenijas Sidorovas koncerts, bet, nu labi, Sidorovu es arī gribu dzirdēt). un tā, redz, paiet laiks, kalevala nopērk biļetes, un tad pēkšņi izrādās, ka biļete patiesībā un visvairāk, un vispār ir uz Itamaru Doari.
(vot interesanti, kā reaģēs bērniņš, uzzinājis, ka šis puisis būs Rīgā tieši tad, viņai prakse, plenērs un laimīgā dzīve tālu no Rīgas, he? vai vajadzēs piepirkt vēl vienu biļeti, hmm?)
-
2 rakstair doma
- 8.3.14 17:32
- trallallā, šī gada pirmais simts ir noskriets. ceru, ka būs vēl daudzi. pa mazpilsētas ielām un upmalu šurpu turpu defilē ļaužu masas. ar bērniem, puķēm un suņiem. visi tādi apreibuši no saulītes un pāvasara. melnalkšņi un lazdas ir jaudājuši uzziedēt otrreiz, un dzeltenas spurdzes mirdzinās saulē. pelēkā sūna un kūla vēl vakar bija pavisam pelēka, bet šodien zaļums visur sit cauri.
-
0 rakstair doma
- lipīgās dziesmas
- 3.3.14 14:44
- tik sen neesmu uzmākusies ar dziesmiņām, kas pielīp un tad griežas uz riņķi vien.
šeku viena tāda
-
1 rakstair doma
- 28.2.14 21:02
- tas iet plašumā. vai trakumā. vai pavasarī. zaļuma ir vairāk. un vēl arī viens maziņš tumšzilums. un vēl viss ir sarāvies īsāks īsumā, un līdz manam tūkstoškārt piesauktajam viscaur zaļajam ezītim objektīvi vairs nav daudz atlicis. tā iet, kad mētājas ar vārdiem :)
(ja kas, šī ir atskaite par friziera apmeklējumu.)
-
2 rakstair doma
- 24.2.14 20:41
- es i prēcigs un pēkuss. tagā man vesel gad nevajdzes tulkot Mariasssss. tas nu i vens traks vecs. tik maļ un un maļ uz riņķ vēnuntopaš. (es gan nevār nolegt, ka es pat šito vec ērosinaj tulkot un izdot.) tagā es i nopircs dikt dārg vīn, ko izdzers vēn paš. tāds gārds sicīļvīns ar atsaucem uz Lampedūz un Gepārd. dikt gārds. dikt gārds un lab ēt leja.
dors aizslēdz, lai nevēns te nenāk. ja kāds bungos, tēlos beigt. rīt paskraidis un ēdis a visem pusdēns (negrib, bet vajg, dikt negrib, bet vajg tak uz citem celekem a pastītes). tā viš i. dzīv i skaist. tagā es skatīses vēn dum spāņ seriāl par burlakem un lēl mīl.
-
13 rakstair doma
- 22.2.14 02:40
- ja es šai nevienlīdzīgajā cīņā kritīšu, ziniet, slepkavnieka vārds ir Havjers Mariass. tā arī uzrakstiet uz kapa: nožņaudza nabaga lemuru ar savām atkārtojumu cilpām.
-
1 rakstair doma
- 15.2.14 00:52
- varbūt man būtu vajadzējis nodarboties ar ornitoloģiju, ko? raugi, skatos britu krimiķīti, un tur ir šādas tādas epizodes iekš Dānijas pie jūras, un tur putniņi, ziniet, jūras putniņi, kādus esmu dzirdējusi tikai un vienīgi Visbijā, izdod fona skaņas. akkungs, kā man sagribējās uz Visbiju! pie jūras žagatām un pūkpīlēm!
-
8 rakstair doma
- pāāvasars?
- 14.2.14 16:59
- jūs neticēsiet, bet aiz loga dzied strazds. te (valsts ziemeļrietumos) ir nelāgi pelēka diena, un pēkšņi šitādas skaņas! lābi, tas ir melnais strazds, bet tik un tā, tik un tā. tā vairs nav nekāda zīlīte, kas izmisīgi pīkst "spīd spīd".
eh, laikam tomēr logs būs jātaisa ciet, kamēr neesmu nosalusi. bet viņš tur dzied! sen neko tik skaistu neesmu dzirdējusi (kopš Žaruska koncerta droši vien).
-
0 rakstair doma
- 10.2.14 00:23
- ja saskrienās par daudz, tad organisms paziņo, ka šodien gana strādāts, un atsakās darīt ko nopietnu un vērā ņemamu, un diemžēl tas attiecas uz visa veida darbiem, arī uz tiem, ko dara galva, nevis kājas. sākumā mēģināju viltīgi piemānīt rumpi, nomainot godīgu rakstāmgaldu pret zvilnammēbeli ar spilvenu krāvumu, bet nekā, šis, proti, organisms, bļaun, ka piekusis, un visu laiku pieprasa visādas barībsvielas, treknus, gardus sierus un mīļoto primitivo ieskaitot. nu ko lai dara? nestrādāt nevar un neskriet arī nevar. (jo mana sirde nojauš, ka tas baltais un baisais vēl atgriezīsies, un tad toč paskriet atkal nevarēs.)
vienvārdsakot, plinte un grāmata ir iemesta krūmos stūrī, un primitivo ir atkorķēts. izdevēji un sirdsapziņa kopīgiem spēkiem mani nobeigs, es zinu.
-
4 rakstair doma
- 6.2.14 02:04
- dora.
-
10 rakstair doma
- 4.2.14 16:54
- kāpēc februārī ir jāmigrē uz valsts rietumiem? tāpēc, ka tur ir lielākas cerības uz atkušņiem, vot. un kamēr visā valstī ir tā, kā nu ir, mums te šodien pāvasars, pilošas pažobeles, saule, zīīīla debess un - pats galvenais - vietumis pavisam tīri skrejceliņi. es gan izmēģināju arī soli "piesardzīga pīle uz ledus", bet tas neskaitās.
jūru arī redzēju lai (smilšu sniega maisījums krastā ir gluži skrienams), bet aizstaigāt tāpat vien nekādi nevarēju saņemties.
-
0 rakstair doma
- 31.1.14 19:31
- ko darīt, ja tu, cilvēks sēdi, klausies, kā aiz loga gaudo kaut kas šausmeklīgi auksts un austiņās plinkšķina Einaudi, tātad sēdi viss tāds gandrīz vai apskaidrots vienatnē ar saviem kilometru garajiem, manierīgajiem teikumiem, un tad pēkšņi noslēpumaina balstiņa (balstiņa? domiņa?) saka: "vafeļu tortīte," un pēc brīža: "maza vafeļu tortīte," un tad atkal: "mazmazītiņa vafeļu tortīte Moka", un tad it kā iestājas klusums, bet es jau saspringstu un gaidu, kad pa vidu garajam teikumam atkal pazibēs tā tortīte, nu? vai tiešām jāģērbjas un jāiet putenī? bet līdz rimim ir veseli 100 metri. varbūt pat vairāk. toooortīte, mazītiņa... vafeļu...
kāpēc garo teikumu sajātās smadzenes nevarētu gaudot, piemēram, pēc melnas maizes, ko? kāpēc šitā jākauc pēc cukura? ģērbties un iet?
-
12 rakstair doma
- 31.1.14 01:21
- Mans īpašais sūdīgās (?) karmas paveids: garo teikumu karma.
Pilna pasaule visādu tekstu, bet kāpēc es mūžīgi uzraujos/uzprasos uz tiem, kuros autors nav praties laikus salikt punktus.
-
4 rakstair doma