|
||
|
Jāatzīst, ka sāc man nežēlīgi pietrūkt... |
||
|
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||
| Monday, August 8th, 2005 |
|
||
|
Cirku laikam tomēr vairs ilgi nespēlēšu. Es jau zināju! Es zināju, ka tā būs! Bet viss, kas nav iespējams, tas kā likums notiek ar mani. Melnais caurums - kaza...Viens, div trīs..Kaza...Un atkal nobrauciens lejā, un tā 11 reižu...:) Pats foršākais, ka bija vismaz ko darīt iekš Cuba - Cirks ar melno caurumu visa vakara garumā.. |
||
|
|
|
||
| Lietavas manās acīs. Asaro...pietvīkušas miklas... | ||
|
|
|
||||
|
Tikai... Dodiet man mūžīgo sauli Dodiet man mūžigo lietu Tikai dodiet man sevi Sevi visu... Un atpakaļ nedabūsiet!!! Cilvēkam uz cilvēku ir patiesi apbrīnojama ietekme. Pēc katra cilvēka mēs mainām sevi, savas domas un uzskatus, un šis maiņas tirgus, kurā jaunas cilvēciskās īpašības iegūšana sev maksā sāpes/asaras vai smieklus ir bezgalīgs... |
||||
|
|
|
||
|
Man ļoti, ļoti kaut kas pietrūkst. Un tas mani pataisa nervozu. Tik lielā mērā, ka pati jūtu - nav labi vairs. Tirinos kā mazs zvirbulis ziemā, sēžot uz elektrības drāts..Pietrūkst, nu...Un vari ieskrieties un bļaut visai pasaulei, ka tā, bet tas nelīdzēs..Dumi kaut kā. |
||
|
|
|
||
|
Man reizēm liekas, ka es pati dzīvoju kā tauriņš..Svilinu un svilinu savus spārnus, katru reizi iekrītu apsvilušu ķermeņu kaudzītē no jauna un no jauna...Bet siltais laiks man ļauj atdzimt..Man bail no rudens. Ārprātīgi bail..Būs auksts, būs saltums, kas apvīs pasauli un manu ķermeni..Man bail no tā, ka sastingšu līdz nākamajam pavasarim, ka nepamodīšos vairs. Reizēm pat liekas, ka esmu izbaudījusi jau visu, ko dzīve var sniegt...Man bail, ka pienāks brīdis, kad atkal man liksies, ka mirstu..Bet zinu, ka vienmēr pāc tādiem brīžiem es atdzimstu, vēl ar lielāku spožumu acīs..Reizēm man gribas sevi novest līdz tam stāvoklim, kā pavasarī, kad jūtu citas pasaules ienākam sevī, bet zinu, ka tā ir visai bīstama spēle ar sevi..Man tik ļoti gribētos, lai es to visu nezinātu..Tik ļoti. |
||
|
|
|
||
|
Jāatzīst, ka sāc man nežēlīgi pietrūkt... |
||
|
|
|
||||
| Pastāsti man par mani. Kad lasi, ko redzi un ko jūti!!! Jā, tieši Tu, kas mani lasa! Nekautrējies!!! Patiesi gribās zināt...Cik man gadu? Ko daru? Kur esmu? Kāda esmu??? | ||||
|
|
|
||
| Tikai nostājies klajā lietū, seju pavērstu pret debesīm...Un izjūti, kā katra lietus lāse atsitās pret tavām aizvērtajām acīm, norit pār vaigu kā asara un kā kasrtas lūpas lēnām slīd pār tavu kaklu un sakrīt kakla bedrītē...Tā, it kā eņģeļi raudātu par tevi svētas asaras... | ||
|
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||||
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}