10:00 - Melnās kastes princips jeb nezinātnisks eksperiments pašai ar savu ķermeni
Iedvesmojoties no dažādiem stāstiem un turpinot savu ķermeņa-atmošanās procesu apsvēru atteikties no kādiem produktiem.
uz starta līnijas: cukurs, piens, milti.
Milti. Reti ēdu maizi, bet daudz visādu kūku, kuras pašai man ļoti patīk cept. Atteikšanās pakāpes grūtums - super duper grūti.
Cukurs. Es cenšos ierobežot savu cukura patēriņu, bet tas paliek vien ideju līmenī. Es pat nejūtos vainīga, ka tik daudz cukura lietoju, labsajūta ir pirmajā vietā! Atteikšanās pakāpes grūtums - super duper grūti.
Piens. Pienu es tīru nedzeru, bet lietoju pie tējas vai musli. Jogurtus neēdu, Biezpiens te nekāds sakarīgais nav. Šad un tad paniekojos ar kādu sieru - cuper cieto vai mīksto. Toties es ļoti daudz lietoju sviestu - cepšanai (visu, kur obligāti nevajag eļļu) un mērcēm. Atteikšanās pakāpes grūtums - drusku grūti dēļ cepšanas un mērcēm, bet būtībā paveicami, jo reiz jau to esmu darījusi (Maksis kā bēbītis nepanesa piena produktus).
Tad nu mēģinu atteikties no piena produktiem. Jau otro dienu. Vakar gan bija biezā holandēze mērce ar daudz sviesta pie sparģeļiem.
Sestdien brokastīs drusku apmulsu. Es pēkšņi nezināju vairs ko ēst. Manējie vienmēr ēd maizi ar nutellu. Es vienīgā ar desu vai sieru vai vienkārši tikai ar sviestu. Musli ar pienu arī neder. Uz mirkli palika skumji. Būtībā vajadzētu visai ģimenei pārlikt ēdienkarti, bet ja es tā darīšu, tad būs mega pretestība. izdomāju, ka tā kā es tāpat vienmēr iepērkos, sākšu pirkt šo to citu.
Šorīt brokastīs skumjas izpalika - ēdu medusmaizi :)
P.S. vakar sāka līt lietus un lija visu nakti. Šorīt viss ir ZAĻŠ!
upd.: Es neko nepopularizēju, nepārstāvu nevienu uztura vai diētas novirzienu, es tikai meklēju atbildes uz saviem jautājumiem. Melnās kastes princips.
10:24 - Skolotāja
Gadu gaitā es esmu te pasūdzējusies par Makša klases audzinātāju.
Tagad tas viss ir tik tālu, ka daži vecāki nevēlas viņai dāvināt atvadu dāvanu. Uzvirmo sarunas un ir doma oficijāli iesniegt kaut kādu depešu. Ne jau par atcelšanu, bet rakstiski formulēt neapmierinātību.
Es tā īsti nezinu, ko lai dara.
No vienas puses, mana būtība ir rīkoties. Es jau toreiz otrajā klasē gribēju iet direktorei sūdzēties. Bet S mani atsēdināja.
Cepos, cepos, bet vienā brīdī pateicu pati sev - galvenais, ka viņa nepataisa manu bērnu muļķāku, pārējo mēs paši pievilksim.
Realitātē, Maksis no zinātkāra bērniņa palicis par.. es nezinu kā to nosaukt. Viņš bieži saka, ka kaut ko nesaprot. Kad sākam runāt, tad izrādās, ka visu saprot gan. Iespējams tur ir vainīga tā izslavētā skolotājas aplinkus vāvuļošana.
No otras puses, S ir taisnība. Tad jau drīzāk toreiz vajadzēja rīkoties. Tagad visi bērni savas ģimnāziju vietas ir dabūjuši, visi drošībā, ka nevarēs ar atzīmi ieriebt, tad beidzot vecāki pulcējas un izsaka kritiku.
Bet tad es palīdzu Maksim mācīties dabasmācību pārbaudes darbam un tur tie dati nu ļoooooti vispārīgi saraksīti. Piemēram, pie derīgajiem izrakteņiem minēts zelts un urāns, bet kālijs nemaz. Kālija ieguves firmas ķibeles regulāri izskan radio ziņām, bet zelts ir vienā upē minimāli, ko tikai hobijmeklētāji skalo, bet urānu ieguva tikai padomju laikos. Tātad, no kāda viedokļa bērniem ir jāmācās par derīgajiem izrakteņiem? Ja pēc idejas, ka kaut kāds kripsītis atrodas tajā zemē, tad jau pusi Mendeļējeva tabulas būtu jāskandina. Ja pēc nopelnītajiem eiro, tad kāpēc Kālijs vispār nav pieminēts? Tāpat ar upēm un pilīm. Ko dod iekalt nosaukumus, ja nezin kur tas atrodas? Un un un...
Vai skolotāja primārais uzdevums nav veidot izpratni? Vai es par daudz iedomājos? Kāpēc Līnas klases audzinātāja var? Tas trakums, ka Annai pēc 4 gadiem arī tiks Makša skolotāja. Vai nu viņas pāriniece, kas aŗī ir tanta pirmspensijas vecumā.