Domās pāršķirstīju savu bērnu dienu grāmatu paluktu, nu tik traki nemaz nebija. Pirmkārt tur bija latviešu literatūtra un tiešām labi iztulkota literatūra latviešu valodā, līdz ar to Muminiem (ideālā paplašinātā ģimene), Karlsonam (Galvenais, lai ir jautrība) un Nezinītim (razpizģajs, bet visai uzņēmīgs) manā personības veidošanās procesā bija stipri lielāka vieta par kaut kādiem želabajnajiem Daukām un Vanadziņiem. Latviešu grāmatas jau ir ne tikai proza, bet arī dzeja. Piemēram Baltvilks, kur nav ne miligrama no želabainības. Pat Rainim, kam patīk pavaidēt, bērnu dzeja ir priecīga "Prieks, tas ir ķēniņš. Ķēniņiene - Laime. Ik meitene, ik zēniņš ir viņu saime". Piedevām tās bērnu grāmatas bija ļoti krāsainas un interesanti ilustrētas. Stāraste, Folks, Ozoliņš - ļoti augstas raudzes ilustratora darbi.

(Reply to this)