Es salīdzinātu ceļojumu ar labu dziesmu, kuru klausītos 16 un vēl vairāk reižu. Un jauku stāstu, piemēram, par Rādhā-Krišnu arī var klausīties atkal un atkal.

No Āzijas valstīm es esmu bijis tikai Indijā, bet tā ir visekstrēmākā, tāpēc neviena cita valsts mani tur īpaši neinteresē. Izņemot Japānu. Bet es uz turieni vēl nebraucu, jo ceļot tikai kā tūristam man šķiet ļoti tizli. Man vajag, lai tajā valstī būtu draugi vai paziņas. Vai vismaz komandējums vai iespēja apmeklēt Harē Krišnas templi.

Es varētu Ziemassvētkos aizbraukt uz Kubu, jo tur dzīvo viena meitene, kurā esmu ieķēries. Mēs divreiz satikāmies Madridē, tāpēc man Madride ļoti patika :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nez kā tā meitene reaģē uz principu, ka krišnaītiem sekss tikai bērna radīšanas nolūkos? :) Vai jūs esat vienas ticības?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man nav šāda principa.

(Reply to this) (Parent)

Bet par ceļojumiem - nē, man ceļojumi ir garīga pieredze. Es to salīdzinātu ar aktīvu meditāciju. Ja meditācija atkārto vienu un to pašu un tevī neko nemaina, tā nav nekāda meditācija.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mainās attieksme, iekšējā pasaule, noskaņas, lai gan ārēji mēs varbūt turpinām darīt tieši to pašu. Ja iekšējās izmaiņas nenotiek, tad tiešām ir vērts padomāt, vai tādai meditācijai ir jēga.

Šeit varbūt atkal ir tas, ko es jau pamanīju diskusijā par to, kādu psihoterapeitu izvēlēties. Vieniem vajag, kādu kas iedrošinātu dzīvot, palīdzētu turpināt meklēt un atrast kaut ko dzīvē interesantu. Citi atkal skaidri zina, ko viņi dzīvē grib, bet pietrūkst spēka, iemaņu vai ticības, lai to sasniegtu, tāpēc ir depresijā.

(Reply to this) (Parent)

semināri un meditācija... hm, bet nav pretrunas - abi ir izglītojoši, kamēr nekļūst par rutīnu.

(Reply to this) (Parent)