Tīri tehniski tas ir rasisms – diskriminācija pēc ādas krāsas. Iedomājies, tev priekšā stāv tīrs latvietis, Rīgā audzis, mācījies utt., bet vienīgi viņš ir melns, jo māte ir salaidusi ar jūrniekiem. Bet tu jau automātiski izslēdz viņu, jo ādas krāsa tevi biedē.

Rasisms kā tāds reizēm nav nekas tāds, par ko būtu jākaunas. Ja melnie seksuāli neuzbudina, tad neuzbudina. Bet svarīgi ir būt introspektīvam un godīgam, nevis sākt ar tradicionālo: “Es neesmu rasists, bet...”, jo tad mēs melojam paši sev un sākam meklēt simtiem viltus attaisnojumu, kāpēc tie citi ir sliktie. Un tad jau ir daudz sliktāk, nekā kad cilvēks saprot, ka viņam ir iracionālas bailes no citādiem cilvēkiem.

(Reply to this) (Thread)

Neielaižos seksā ar brīnišķīgiem melnajiem, jo, ja nu gadījumā kas, nespēju sev iedomāties melnus bērneļus - man nemitīgi šķistu, ka tie ģenētiski nav manējie, bet kaut kāds bioloģisks pārpratums vai kaimiņu atvase. Vai paņemti no bērnunama.
Tātad esmu rasiste :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Protams. Turklāt tavs skaidrojums visdrīzāk ir pēcizvēles racionalizācija nevis īstais iemesls. Jo kā gan tu vari zināt, kā tu izturēsies pret saviem bērniem, kad hormoni būs pilnībā izmainījuši tavu uztveri.

Visi cilvēki ir rasisti lielākā vai mazākā mērā. Ne jau vienmēr tas ir slikti. Es uz to skatos, kā personalitātes spektru. Līdzīgi kā sociopātija: Ja Stīvs Džobs bija diezgan augstu sociopātijas skalā un tas bija būtiski viņa panākumos, tad visi aplaudē. Bet ja gadās kāds krimināls sociopāts, kas cilvēkiem griež galvas, tad uzreiz pieņem pretējo – ka sociopāti ir ļaunums.

(Reply to this) (Parent)