Bija agrs sestdienas rīts. Pa mazu lauku celiņu, izvairīdamies no traktoru atstājām bedrēm, manevrēja sarkans žigulis. Melita samiegojusies sēdēja blakus šoferim un apātiski blenza uz ceļu.

"Kāda, pie velna šodien sēņošana!" viņa klusībā pukojās, iedzerdama minerālūdeni, tā uz brīdi veldzējot paģiru slāpes.."...kāpēc es parakstījos uz šo pasākumu?" Melita pie sevis apātiski domāja, "varēja taču vakar mierīgi padzert kafiju un papļāpāt ar draudzenēm, velns mani dīdīja iet uz kolhoznieku klubu uz balli. Un tas nelietīgais Pēteris, kas to vien darīja kā uzmanīja manu glāzīti, lai tik neizsus. Nav jau nekāds brīnums, ka tajās dullajās derībās zaudēju. Kā tad nezaudēsi, ja miesās jau trīssimt grami, tur jau pat kārtis nevar atšķirt, kur nu vēl uzvarēt."

Šoferis smaidīdams pavērās uz Melitas pusi. "Izgulējies?" viņš maigi jautāja, it kā neviļus noglāstot Melitas kāju. Aukstā roka lika Melitai attapties, ka viņa aizmirsusi uzvilkt zeķbikses. Izspūrusī sieviete sāka neuzkrītoši gorīties, lai pārbaudītu, vai pārējie apģērba gabali ir savā vietā! “Aha! Man nav arī biksīšu”, viņa izmisusi secināja. “Esmu īsts paraugsēņotājs īsos svārciņos un augstpapēžu kurpēs. Labi ka caurspīdīgo blūzīti piesedz nez no kurienes uzradusies brezenta jaka pretīgi zaļā krāsā".

Vīrietis, laikam pamanījis Melitas sejā neviltoto pārsteigumu par dažu apģērba gabalu iztrūkumu, sāka nekaunīgi smīnēt un vēlreiz mēģināja uzlikt savu lielo plaukstu uz Melitas kājas, bet šoreiz viņa automātiski parāva kāju malā un nikni paskatījās uz vīrieti. "Tas, ka derībās jūs uzvarējāt, nenozīmē, ka tagad te visu ko var atļauties. Es neesmu šāda tāda!" viņa nodomāja pie sevis, un cerēja, ka viņas skatiens būs saprasts.

"Ak dievs! Man tūliņ būs nelabi, es tūliņ tūliņ vemšu!" Melita iespiedzās un mēģināja izlēkt no braucošās automašīnas. Tas viņai neizdevās, jo viņa bija piesprādzējusies, un arī roku un pašas kustības nebija tik veiklas, kā pati iedomājās.

"Zoss tāda" nikni nopurpināja šoferis un strauji grieza malā. Arī viņam vakarvakars nebija pagājis bez glāzītes, turklāt paradums no rītiem kafijas vietā dzert alu, šoreiz atmaksājās - savā tizlumā viņš uzbrauca celmam, kas savukārt beidzās ar žiguļa riepas nokrišanu.

Turoties pie durvju roktura un cieši Melitā skatīdamies viņš norūca: "Nu tā, jaunkundzīt. Mums ir reiz par visām reizēm jāizrunā noteikumi. Es vakar tevi godīgi vinnēju, tā, kā vakarā man ir jāierodas pie sievasmātes ar pilnu sēņu grozu, tad gribi vai negribi, tu nekur nespruksi.. Un mani sauc Vitolds, ja tu esi to aizmirsusi..."

"Jēziņ, pie sievasmātes!" Melita atviegloti savā prātā nopūtās,"tad jau neuzmāksies, precējies tomēr. Vitolds?! Khhmmmm.... Tas tak nevar būt Intas Vitoldiņš? Ārprāts, jāsalīmē ātrāk filma kopā, varbūt atradīsies racionāls izskaidrojums arī manām neesošajām biksītēm... Precējies.. bet Jānis arī bija precējies un PIčukam arī sieva Latgalē esot. Bļin. MInerālūdens arī beidzies..Un ja tas ir Intas Vitoldiņš, tad šī pati ar noteikti turpat kaut kur grozījās, palaidīs pa visu ciemu tenkas, ka es ar viņas vīru tā un šitā un vispār, mēslu pilna istabiņa. Lai gan.. nez cik liela iespēja būtu, ka mēs vakaru pavadījām kulturālās sarunās par mākslu un jaunumiem indiešu kino. Ak dievs, ko lai es domāju.."

Vitolds tikmēr bija izņēmis no bagažnieka rezerves riteni un pašreiz mēģināja sūnās atrast stabilu vietu domkratam. Darbojoties sviedru pilītes bija izspiedušās uz viņa pieres un viņš tās notrauca eļļainu roku, un caur pieri uzmeta niknus skatienus pusplikajai jaunkundzei.

Melita, pēkšņa nelabuma pārņemta, pašāva mutei priekšā roku un izleca no mašīnas. Klupdama, krizdama viņa tenterēja uz tuvāko krūmu puduri, pa ceļam cenšoties svārkus pārvilkt pāri dibenam. Pēc iespējas klusāk cenšoties atvieglot kuņģi, Melita nikni pie sevis purpināja "Kad es reiz pārstāšu būt tāda muļķe? Ja nu šitā vemšana tagad nav no dzeršanas? Tad mana vecā nervozā māte vēl tiks pie neplānota mazbērna!!! UN kāda mazbērna??? Ja nu viņam kas būs lēcies, aiz to, ka vakar tā piemāvos??? Ja nu dzemdēšu jau alkoholiķi?" Tādas un līdzīgas domas turpināja uzbrukt Melitas galvai, kamēr pati Melita apķērusi priedi kā Bredu Pitu, locījās un vemstījās uz vella paraušanu!

Vitolds nosodoši paskatījās uz Melitas pusi. "Vajadzēja man arī šitā iegrābties. Būtu labāk Pārupu Skaidrīti vinnējis. Ij pie alkohola klāt neskaras, ij sēņotāja sādžā labākā" viņš nodomāja.

Bet paskatoties uz Melitas gaisā paslieto pēcpusi, kuru viņa vairs necentās piesegt no aizmugures, jo, abām rokām apķērusi vēderu, pūta kā Tālavas taurētājs sliktajos laikos. Pagriezis galvu leņķī par 90 grādiem, Vitolds nedaudz pietupās, it kā pie riepas, pagrozījās vēl mazliet un ar redzēto apmierināts norūca pie sevis. "Tagad skaidrs, kas tās par bikšelēm man kājās bija no rīta... "

Vitolds parakājas pa bikškabatu izvilka mežģīņotas rozā biksītes, nedaudz tās pavirpināja rokās, pielika pie deguna..."Nez, vai man teikt viņai, vai neteikt, ka tās pie manis" viņš prātoja.

Un tieši tajā brīdī pārmocījusies Melita griezās uz Vitolda pusi, lai vārgā balstiņā ierosinātu atlikt to sēņošanu, iebraukt tirgū  pēc sēnēm un vispār, lai viņš ved viņu beidzot mājās, ellē   ratā. Vai tad neredz, ka viņa bezmaz galus tūliņ atdos??? Melitas mute jau pavērās, lai to visu pateiktu, bet viņa ieraudzīja Vitolda rokās rēgojamies kaut ko pazīstamu. Viņa samirkšķināja acis, un ieknieba sev, lai pārliecinātos, ka neguļ. "Ak dies, manas bikšeles...pie viņa! Ak dies... vai es jau būtu ar VIŅU?! Tas taču nevar būt..." satrauktas domas šaudījās jaunās sievietes galvā. Melita bezspēkā atslīga sūnās un sāka šņukstēt.. "Ak vai, kāda es esmu muļķe, mēs vakar nokniebāmies, ja? Es neko neatceros.."

     Vitolds skatījās uz Melitu un mēģināja noslaucīt viņai asaras. "Muļķe tu esi jā.. Tu vakar piedzēries un derībās apsolīji, ka piečurāsi vietējās kapellas vadītāja Jurkas trompeti. Ja tas tev būtu izdevies, tu dabūtu no katra veča pa rublim, ja nē.. es tevi savācu palīgā sēnes lasīt un večiem polšu uzlieku.. .. Tev tas neizdevās.. jo tu nogāzies no skatuves.. KO man bija darīt.. savācu es tevi.. un arī šis te - biksītes, kuras biji uz skatuves rāpdamās jau novilkusi un aizvedu mājās. Par laimi manējā vēl pa pilsētu dzīvojas.. Še, ņem!"

     Vitolds pasniedza biksītes Melitai un viņa atbild vīrietim ar smaidu un pateicības pilnu skatienu... "Paskaties, re kur baravikas!" nočukstēja Melita.. rādīdama uz pārs metrus tālāku vietu..

     "Jā, te grozs būs pilns viens un divī.." ar atvieglojumu balsī norūca Vitolds un devās uz mašīnu pēc groza un nažiem..