Ceļinieks gāja viens nakts starpā. Viņš aizspraucās, kā vilks, starp blāķiem
ledus, nagromozhdennimi ar ilgas ziemas aukstumu. Bikses uz siltas oderes,
tulup no telēnu shkuri, cepure ar nolaistajām austiņām slikti aizsargāja
strannika no svirepogo vēja. Rokas un lūpas viņam saplaisāja un slimoja.
Okochenelih pirkstu galiņi tika it kā iežmiegti spīļu. Viņš brel-v kromeshnoj
tumsai, zem zemu pārkarājušās padebesīm, kas draudēja razrazit'sja ar sniegu. Kaut arī jau iesākās aprīlis, bet uz piecdesmit astotajai paralēlei stāvēja vēl ziema.
Cilvēks ir neatlaidīgs viss gāja un gāja.

(Reply to this) (Parent)