Otrdiena, 23. Feb 2010, 11:08

Visa mana "traģēdija" (a ļa - dzīve) ir tikai baltiem diegiem šūts brāķis. Banāls scenārijs, ko sadiedzis ego, kas izmisīgi sajutis iznīcības draudus. Ziepju opera, kas režisēta pēc iesīkstējušiem standartiem, jo mēs paši nemaz nejūtam, kādu ietekmi atstāj izlasītās grāmatas, avīžnotikumi, slavenību izmisuma pilnie skandāli un tiesas prāvas, filmas, teātra izrādes, personiskā pieredze, kurā tik dāsni dalās citi, baumas un klačas... Mēs kā pinekļos esam sapinušies visos šajos stereotipos, mūsu prāts vairs nespēj veidot kādu alternatīvās darbības plānu, negaidītu stratēģiju, nedzirdētu taktiku - neko tādu, kā agrāk nebūtu rīkojušies citi vai arī mēs paši. Tāpēc jau griežamies kā ritenī, kur situācijas atkārtojas un atkārtojas, kaut arī mainās cilvēki, kas tajās piedalās, vieta un laiks. Tāpēc nevajag cerēt, ka no sevis nevar aizbēgt. Tas ir tikai viens no stereotipiem.

Otrdiena, 23. Feb 2010, 12:01
[info]ilgodamies

Tātad no sevis var aizbēgt? :)