la_cumparsita

Visa mana "traģēdija" (a ļa - dzīve) ir tikai baltiem diegiem šūts brāķis. Banāls scenārijs, ko sadiedzis ego, kas izmisīgi sajutis iznīcības draudus. Ziepju opera, kas režisēta pēc iesīkstējušiem standartiem, jo mēs paši nemaz nejūtam, kādu ietekmi atstāj izlasītās grāmatas, avīžnotikumi, slavenību izmisuma pilnie skandāli un tiesas prāvas, filmas, teātra izrādes, personiskā pieredze, kurā tik dāsni dalās citi, baumas un klačas... Mēs kā pinekļos esam sapinušies visos šajos stereotipos, mūsu prāts vairs nespēj veidot kādu alternatīvās darbības plānu, negaidītu stratēģiju, nedzirdētu taktiku - neko tādu, kā agrāk nebūtu rīkojušies citi vai arī mēs paši. Tāpēc jau griežamies kā ritenī, kur situācijas atkārtojas un atkārtojas, kaut arī mainās cilvēki, kas tajās piedalās, vieta un laiks. Tāpēc nevajag cerēt, ka no sevis nevar aizbēgt. Tas ir tikai viens no stereotipiem.

Elle - tā ir citi! deklarēja eksistenciālisti, aizmirsuši piemetināt, ka citi mums, kas esam šinī viendimensijas īstenībā, vienlaikus ir arī paradīze. Šaura un smacīga šīs īstenības paradīze. Katra mūsu soļa, rīcības vai bezdarbības motīvs parasti ir viens - ko par to domās, teiks, rakstīs un kā novērtēs citi. Ja pēkšņi izzustu citi, individuālistu lielie dumpji taptu bezjēdzīgi. Bet vienpatņi taču nemitīgi lauza galvu, ko par viņu savādo stāvokli domā citi. Tikai mazliet atklātības, un - mēs sev atzīsimies, ka pat visslepenākās dienasgrāmatas rakstām tādā intonācijā, itin kā tās būtu veltītas kādam nezināmam, toties īstenībā esošam lasītājam. Pat sapņus tūdaļ ar skubu metamies atstāstīt citiem. Tieši tāpat arī māksla, manuprāt, jau sen zaudējusi savu īsto uzdevumu un kļuvusi tikai par neapdomīgo ego tieksmi vēl vairāk nostiprināties un kļūt citu atzītam.

Es esmu laimīga, bet - kas ir laime? Budisma pamatsacerējumā Abidarma* tiek stāstīts, ka esot simtdivdesmit viens cilvēka apziņas stāvoklis, no kuriem sešdesmit trīs esot priecīgi, piecdesmit pieci - indeferenti un tikai trīs - sāpīgi. Šo apgalvojumu komentēdams, lama Anagariks Govinda ir rakstījis: "Vai maz iespējams vēl satricinošāks pesimisma noliegums?"

* budisma doktrīna, kas aptver epistemoloģiju, fenomenoloģiju, metafiziku un psiholoģiju. Pamatus tai licis pats Buda.

Budisma Pirmā mācība:
Es padodos, vairs netiecos, vairs neticu, vairs neceru, vairs neplānoju, vairs neziņkāroju, vairs negremžos - es tikai vēroju. Es vēroju un esmu.
Jo nav Ceļa un nav Mērķa, nav ne guvuma, ne zaudējuma. Un nav dzīves jēgas.
Taču tā ir tikai daļa no patiesības. Otra daļa,kas paliek neizteikta vārdos, bet liecina par patiesu prieku un brīvi, atspīd Himalaju vientuļnieku acīs.

Budisti uzskata, ka, tikai pārkāpjot šaurajām ego robežām, sākas patiesā mīlestība, līdzcietība un labsirdība, jo citi pārstāj būt par līdzekli sevis apliecināšanai. Tad kļūst skaidrs, ka arī šie citi ir pelnījuši uzmanību, nevis radīti tikai tāpēc, lai to veltītu mums.

Laicīgumu un mainīgumu vistiešāk var ieraudzīt ceļojot. Mainās pilsētas, pilsētiņas, ciemi, līdzenumi un kalnu galotnes, viesnīcas un naktspatversmes, mainās neskaitāmās sejas, neizsmeļamo sarunu temati un klusuma toņi, mainās pieķeršanās, sajūsmas, mīlestības, iekāres, apbrīna, skumju, naida, pretīguma un pat vienaldzības objekti. Kļūst pilnīgi skaidrs, ka šādās īpašās vietās un šādā īpašā laikā bezjēdzīgi kaut ko plānot, paredzēt un uz kaut ko cerēt.


Mūsu nolūkiem, cerībām un plāniem piemīt tikai viena iedaba - tie ir nolemti zudībai, un mūsos tas pastāvīgi izsauc lielākas vai mazākas sirdssāpes - apgalvo tibetiešu lamas.

Veidodami savas nākotnes projektus, mēs vienīgi atkārtojam senos karmiskos ieradumus: kurš gan nav piedzīvojis galvenokārt neveiksmīgas situācijas, kas atkārtojas un atkārtojas? Mēs giežamies apburtajā lokā, no kura iespējams izrauties tad, ja pilnībā esi atdevies patiesajam dzīves tecējumam - Jākļūst plašam, nevis jābūt kā krampjaini sažņaugtai dūrei, vajag izveidot neaptveramu plašumu sevī un ap sevi, izdzīvot un izbaudīt to ar visu savu būtību...

Sev, citiem, pašai dzīvei un visai pasaulei, burtiski, jāizbeidz kaut ko varmācīgi uzspiest, balstoties uz to, ko Rietumos nezin kāpēc sauc par "veselo saprātu".

Izmisīgi cenšos uztaustīt savu īsto, netēloto veidolu, nevis tās neskaitāmās ego radītās maskas, bet visu noslēpumu noslēpumu, kas ir tām apakšā. Un, ja to arī izdotos atrast, - vai tā vēl aizvien būtu es pati? Sāku vairīties no cilvēkiem, sapņoju par kādu pilnestīgu vientulību, reizēm to droši vien neuzmanīgi jaukdama ar nāvi.