la_cumparsita

Mieru, mieru, es sevi pielabinu, lai nesāktu īgņoties. Man taču nav žēl tā datora, man to šbrīd nevajag. Un Emīls nav mans bērns, kuru man būtu pienākums audzināt. Lai viņš klabina, lai... Tas izskatās tik smieklīgi... Tas tiešā veidā neskar manu labsajūtu, pat atbrīvo no kādām neveiklām sarunām, no strīdiem... Lai taču cilvēks raksta! Par ko tad es mulstu? Laikam jau par to melno caurumu, kurā pazūd vīriešu seksapīls. Tas melnais caurums plešas arvien lielāks, un tasmani biedē. Pasaule zaudē pirmatnīgumu un pareizās, harmoniskās proporcijas. Vīriešiem izzūd mugurkauls un vīrišķais pārākums, viņi kļūst vājāki, gļēvāki, neuzņēmīgāki, baidās dzīvot...
Bet man vajag, lai vīrietis ir stiprāks! Lai viņam ir pārākums, kurš liek bijībā notrīsēt un mutei piepildīties ar siekalām. Lai šis spēks izstaro ne tikai no muskuļiem, bet no gara. To nedod nedz nauda, nedz statuss, nedz laicīgās dzīves panākumi. Tā vienkārši ir vīrišķā enerģija, kura vai nu ir, vai nav. Nav pat jābūt seksam, lai sajustu pacilātību šādu vīriešu tuvumā, bet, ja nonāk līdz kopdzīvei, tad vispār debesis ir vaļā. (c) Elvita Ruka "Izdzīvo Piedzīvo Lido"

Kaut ko tik labu sen nebiju lasījusi.
Šī grāmata tagad ir blakus Ziedonim, Jurgai un dzīvespriecīgajam vakarēdienam.

Izdzīvo. Piedzīvo. Lido.

Visa mana "traģēdija" (a ļa - dzīve) ir tikai baltiem diegiem šūts brāķis. Banāls scenārijs, ko sadiedzis ego, kas izmisīgi sajutis iznīcības draudus. Ziepju opera, kas režisēta pēc iesīkstējušiem standartiem, jo mēs paši nemaz nejūtam, kādu ietekmi atstāj izlasītās grāmatas, avīžnotikumi, slavenību izmisuma pilnie skandāli un tiesas prāvas, filmas, teātra izrādes, personiskā pieredze, kurā tik dāsni dalās citi, baumas un klačas... Mēs kā pinekļos esam sapinušies visos šajos stereotipos, mūsu prāts vairs nespēj veidot kādu alternatīvās darbības plānu, negaidītu stratēģiju, nedzirdētu taktiku - neko tādu, kā agrāk nebūtu rīkojušies citi vai arī mēs paši. Tāpēc jau griežamies kā ritenī, kur situācijas atkārtojas un atkārtojas, kaut arī mainās cilvēki, kas tajās piedalās, vieta un laiks. Tāpēc nevajag cerēt, ka no sevis nevar aizbēgt. Tas ir tikai viens no stereotipiem.

Elle - tā ir citi! deklarēja eksistenciālisti, aizmirsuši piemetināt, ka citi mums, kas esam šinī viendimensijas īstenībā, vienlaikus ir arī paradīze. Šaura un smacīga šīs īstenības paradīze. Katra mūsu soļa, rīcības vai bezdarbības motīvs parasti ir viens - ko par to domās, teiks, rakstīs un kā novērtēs citi. Ja pēkšņi izzustu citi, individuālistu lielie dumpji taptu bezjēdzīgi. Bet vienpatņi taču nemitīgi lauza galvu, ko par viņu savādo stāvokli domā citi. Tikai mazliet atklātības, un - mēs sev atzīsimies, ka pat visslepenākās dienasgrāmatas rakstām tādā intonācijā, itin kā tās būtu veltītas kādam nezināmam, toties īstenībā esošam lasītājam. Pat sapņus tūdaļ ar skubu metamies atstāstīt citiem. Tieši tāpat arī māksla, manuprāt, jau sen zaudējusi savu īsto uzdevumu un kļuvusi tikai par neapdomīgo ego tieksmi vēl vairāk nostiprināties un kļūt citu atzītam.

Es esmu laimīga, bet - kas ir laime? Budisma pamatsacerējumā Abidarma* tiek stāstīts, ka esot simtdivdesmit viens cilvēka apziņas stāvoklis, no kuriem sešdesmit trīs esot priecīgi, piecdesmit pieci - indeferenti un tikai trīs - sāpīgi. Šo apgalvojumu komentēdams, lama Anagariks Govinda ir rakstījis: "Vai maz iespējams vēl satricinošāks pesimisma noliegums?"

* budisma doktrīna, kas aptver epistemoloģiju, fenomenoloģiju, metafiziku un psiholoģiju. Pamatus tai licis pats Buda.

lasāmās grāmatas
1) Ernsts Muldasovs Dievu pilsētas meklējumos 1
2) Dievu pilsētas meklējumos 2
3) Dievu pilsētas meklējumos 3 Šambalas skāvienos
4) Dievu pilsētas meklējumos 4 Dzīvības Matrica uz Zemes
5) Suada. Sadedzināta dzīva.
6) Kadija. Izkropļotā.
7) N.Gordons Dziednieks

Grāmatnīcā atlaides, gandrīzvaj kreņķis, jo tur ir daudz labu grāmatu...
Izstāvējusi ārprātīgu rindu, jūsmoju par ceļvežiem un lietišķās etiķetes grāmatu.
Tagad ceļošu un zināšu kā uzvesties.

Budisma Pirmā mācība:
Es padodos, vairs netiecos, vairs neticu, vairs neceru, vairs neplānoju, vairs neziņkāroju, vairs negremžos - es tikai vēroju. Es vēroju un esmu.
Jo nav Ceļa un nav Mērķa, nav ne guvuma, ne zaudējuma. Un nav dzīves jēgas.
Taču tā ir tikai daļa no patiesības. Otra daļa,kas paliek neizteikta vārdos, bet liecina par patiesu prieku un brīvi, atspīd Himalaju vientuļnieku acīs.

Budisti uzskata, ka, tikai pārkāpjot šaurajām ego robežām, sākas patiesā mīlestība, līdzcietība un labsirdība, jo citi pārstāj būt par līdzekli sevis apliecināšanai. Tad kļūst skaidrs, ka arī šie citi ir pelnījuši uzmanību, nevis radīti tikai tāpēc, lai to veltītu mums.

Laicīgumu un mainīgumu vistiešāk var ieraudzīt ceļojot. Mainās pilsētas, pilsētiņas, ciemi, līdzenumi un kalnu galotnes, viesnīcas un naktspatversmes, mainās neskaitāmās sejas, neizsmeļamo sarunu temati un klusuma toņi, mainās pieķeršanās, sajūsmas, mīlestības, iekāres, apbrīna, skumju, naida, pretīguma un pat vienaldzības objekti. Kļūst pilnīgi skaidrs, ka šādās īpašās vietās un šādā īpašā laikā bezjēdzīgi kaut ko plānot, paredzēt un uz kaut ko cerēt.


Mūsu nolūkiem, cerībām un plāniem piemīt tikai viena iedaba - tie ir nolemti zudībai, un mūsos tas pastāvīgi izsauc lielākas vai mazākas sirdssāpes - apgalvo tibetiešu lamas.

Veidodami savas nākotnes projektus, mēs vienīgi atkārtojam senos karmiskos ieradumus: kurš gan nav piedzīvojis galvenokārt neveiksmīgas situācijas, kas atkārtojas un atkārtojas? Mēs giežamies apburtajā lokā, no kura iespējams izrauties tad, ja pilnībā esi atdevies patiesajam dzīves tecējumam - Jākļūst plašam, nevis jābūt kā krampjaini sažņaugtai dūrei, vajag izveidot neaptveramu plašumu sevī un ap sevi, izdzīvot un izbaudīt to ar visu savu būtību...

Sev, citiem, pašai dzīvei un visai pasaulei, burtiski, jāizbeidz kaut ko varmācīgi uzspiest, balstoties uz to, ko Rietumos nezin kāpēc sauc par "veselo saprātu".

Tibetas dzīvo un mirušo grāmata (ātrākai sviestā saiešanai, lai gan tāpat jau es neesot riktīga)
Magnum Photos (smuko bilžu grāmata)
Jurgas Sapņiem līdzi (tāda pati, kuru mazais nelietīgais rūķis tā arī nav atdevis)

Izmisīgi cenšos uztaustīt savu īsto, netēloto veidolu, nevis tās neskaitāmās ego radītās maskas, bet visu noslēpumu noslēpumu, kas ir tām apakšā. Un, ja to arī izdotos atrast, - vai tā vēl aizvien būtu es pati? Sāku vairīties no cilvēkiem, sapņoju par kādu pilnestīgu vientulību, reizēm to droši vien neuzmanīgi jaukdama ar nāvi.