Drīz dzīve suņa ritenī atsākas. Atbildība, atzīmes, pienākumi, nevajadzīgas sajūtas, jaunu opciju meklēšana. Vējasuns varētu skriet uz pasaules malu, ja vien tas nozīmētu nesākt atkal visu no sākuma. Ne ar viņu, ne pašai ar sevi. Vējasuns grib dzīvot alā, apsegties ar kļavas lapu un būt ists, mežonīgs vējavilks. Žēl tik, ka Vējavilku nav. Ir tikai mājas mīlulis.
|
Vējasuņa nākotne tikšķ kā aizdegusies granāta bez laika degļa. Kaut kādā brīdī viss uzsprāgs un beigsies, bet ir labi nezināt tādas lietas. Mierīgāk gulēt. Vējasuns tevī neklausās.
|
visa tā dzenāšanās, pakaļskriešana - attālināšanās. Vējasuns ir noguris no tādas spēles. Kādēļ mīlestība nevar būt viekārša. Viegla. Beznosacījumu. Kādēļ kāds vienmēr mīl vairāk? Kādēļ, kad pārnāc mājas, Vējasuns nevar vienkārši tev nolaizīt seju un saritināties blakus? Kādēļ tā skaidrošanās, ņemšanās, pazušana uz nezināmu laiku? Vējasunim to nevajag. Mājas ir labi, bet spēks ir brīvībā.
|
Pāri laukiem un sakņu dobēm. Cauri vecajam ābeļdārzam, un pat iekrita nātrēs, bet tas nekas! Smaids līdz ausīm un vēl tālāk. Kaut katru dienu tā varētu, lai gan, tā drīz vien apniktu. Sāktu ilgoties pēc sakarsuša asfalta, pelēkām domām un industriālas nebūtības. Vējasuns ir tik muļķīgs, bet vismaz muļķiem gripa nepielīp.
|
Vējasuns ir sēne. |
Vējasunim tik ļoti riebjas viņas sirds. Ja varētu izkasīt ārā no krūškurvja, izkaisīt lietū. Vējš caurumā gaudotu un suns beidzot būtu tikai suns.
|
Vējasuns atkal ir gatavs mazliet apstāties un pagaidīt, lai pasaule tiek līdz. Iekrist zaļumā un slēpties tieši tik ilgi, kamēr visiem vēl interesanti meklēt. Tad ar lielu WOOF lēkt ārā no krūmiem un dzenāt citus vējus un suņus. Par daudz vientulības Vējasuni padara pelēku, bet šogad modē ir zelts.
|
Mētāties ar vārdiem jau ir ļoti skaisti, bet Vējasuns nemaz pats nesaprot, kur ir mīlestība un, kur sava ego barošana. Vējasunim par nelaimi, viņa ego ir rotveilers. Ka tik ēst vēl un vēl.
|
Vējasuns ilgi sēdēja ceļmalā, karsti elpas garaiņi jaucās ar cigarešu dumiem un izgaisa aukstumā. Tāpat kā vārdi un jūtas. Tāpat kā tas, kas bija pirms tam. Sasmaidīties un melot, ka tas nozīmēja tik daudz ko vairāk. Viņa ir kā uz ielas uzkrāsota balta svītra, kuru Vējasuns nespēj pārkāpt. Vējasuns ir pavisam atklāts un nebaidās izrādīt to, ka ienīst. Ko nu tur daudz. Ar kaķiem nav pa ceļam. Kādu dienu arī Vējasuns iemācīsies uzrāpties visaugstākajā zarā.
|
Vējasuns tik ļoti mīl. Tik ļoti, ka nepaliek nekas pāri un tāda ir dzīve. Vienmēr kāds būs zaudētājs. Vienmēr kādam sāpēs. Vējasuns var tikai cerēt, ka nākamreiz būs labāk, jo visādas pašiznīcināšanās formas galīgi nav viņa garā. Uz priekšu. Tālāk. Tikai tālāk. Nekad atpakaļ. Grūti tā, bet savādāk nevar. Savādāk pietrūks dūšas. Jau tā Vējasuns tik ilgi cēla sienas ap to dzīvi, kas nekad viņam nepiederēja. |
Say, is it enough now? I want to.. Indescribable and small. Say, is it over now? I want to.. Absurd and metaphoric. Say, is it? I'm still here.
|
Tik neizsakāmi riebīga sajūta eksistēt kaut kādā pusapziņas stāvoklī. Vējasuns saprot un zin, bet kaut ko gaida. Apzinās par un pret (un ''pret'' ir daudz vairāk), bet tomēr turpina vārtīties sūdos. Kur ir tā līnija, kad beidzot spēj pateikt "man pietiek"? -Līdz Ziemassvētkiem. Ka tikai tad nebūtu vientuļi. Kāda gan no tā jēga? Vientuļi ir arī tagad, tikai nav oficiāla zīmoga uz pieres. Runāt var daudz ko, bet cerība tiešām ir tikai muļķiem. Vējasuns ir milzīgs muļķis. Mājas ir tepat. Pasaule ir tepat, bet nez kādēļ deguns pagriezts tikai uz citu pusi.
|
Dažas lietas ir labāk nesaost. Lēni likt ķepu aiz ķepas. Slapjums. Sprauslāt. Krāsainais rudens kaut kur pēkšņi pazuda. Vējasuns skraidīja apkārt pa pilsētu un meklēja. Zem parka soliņiem un laternām, bet pelēkais jau cieši cieši bija piesūcies ietvju malām. Tagad tikai tālāk un ātrāk iekšā ziemā. Dziļi, līdz kauliem. Nevienu negaidīs. Ja kāds nokavēs, tad durvis jau būs ciet. Vējasuns sēdēs pie kamīna un ķiķinās. Pienācis laiks kaukt un augt, un augt..
|
Dvēsele kādu dienu atstās miesu guļam zem siltas ar auseklīšiem rotātas segas.. Šajā mirklī Vējasuns saprot, ka tikai ķermeni uzskata par īsto, dzīvo personu, bet dvēsele ir tikai poralons, ar ko aizpilda priekšmetus, lai slapjums cauri netek.
|
Auksta baltā ruma glāze ar UV gaismā blāzmojošiem tonika gabaliņiem cenšas aizbāzt muti kaucošajai sirdsapziņai. Vējasuns vienmēr ir gatavs citiem ļaut strādāt savā vietā.
|
Punsaktī karstvīns garšo pavisam citādāk, nekā tad, kad apkārt viss ir gaišs un labi caurredzams. Nakts skaistums ir nezināmajā. Vējasuns iet pa vientulīgām, slikti apgaismotām ielām un ar dunošu sirdi galvā un lūr aiz stūriem, vai kāds tūlīt nelēks virsū. Pat stūrus nevajag, lai kļūtu mazliet baisi. Vēl labāk, ja kāda raustīga gaisma, lietaina dūmaka un migla, tad tik kādu nesaprotamu troksni un Vējasuns jau gatavs mesties uz visām četrām, lai ātrāk joņojas. Tie°ši tāpat kā pusnaktī iet vienam peldēties. Cigarešu dūmi jaucas ar vīna garaiņiem un padara Vējasuni mazliet atkarīgu no pērkamās laimes. It īpaši naktīs, it īpaši sēžot uz balkona, it īpaši, ja tieši šobrīd nevajag neko un nevienu. Pietiek tikai ar Vēju un Suni. Abiem labi
|
No iekšām jau nāk, bet nav skaidrs, kurš šoreiz gaudo - vējš vai suns. A' kokiem nav vērts prasīt. Koki neko nezin. Varbūt vajag pozitīvāku apakšveļu.
|
Vējasuns nekad neaprej, pat ne klusiņām, pat ne garāmejot. Pašķielē un pieņem tā, kā ir. Nav jau jēgas karstumā blusas skaitīt. Šodien Vējasuns atkal ir dusmīgs. Sīkumi. Varbūt. Varbūt ne. Ilgi pie durvīm gan negaidīs. Vienu brīdi saņemsies un beizot tomēr aizies prom. Cik tad ilgi tā var, bet tagad vēl nav dūšas. Tagad vēl var izlikties, ka viss ir labi. Vējasuns ir dikti dikti gļēvs.
|
Tu par Vējasuņa mīlestību runā tā, it kā to pazītu. Pacel degunu augstāk, labi?
|
Mēle ir Vējasuņa dvēseles pagarinājums. Tieši tikpat nekaunīgi mīksta. Dažreiz Vējš un Suns ir divi dažādi radījumi un tad pat nav skaidrs, kurš skrien pakaļ kuram. Galvenais, ka abiem dvēsele pa muti ārā un čamda gaisu.
|