Pāri laukiem un sakņu dobēm. Cauri vecajam ābeļdārzam, un pat iekrita nātrēs, bet tas nekas! Smaids līdz ausīm un vēl tālāk. Kaut katru dienu tā varētu, lai gan, tā drīz vien apniktu. Sāktu ilgoties pēc sakarsuša asfalta, pelēkām domām un industriālas nebūtības. Vējasuns ir tik muļķīgs, bet vismaz muļķiem gripa nepielīp.
|
|||||
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |