 | |||||
|
Aij
Skrien, SKRIEN! Lai tev labi. Vējasunim tikai kamoli rāpjas pa rīkli uz augšu un galvā nav pilnīgi nekā. Vējasuns zin, ka būs labāk, bet ne tagad. Tagad jāganās oktobrī, uz pleciem un sejā lapas krīt.
|
|||||
| |
|
Vējasuns ir domīgs
Visu laiku sanāk par to pašu Tikai par to pašu. Iegūglēju sevi un tad Dievu. Ne viens, ne otrs meklējums nav adekvāts un met ārā tikai kaut kādas tupas bildes un aprakstus. Kaut kādā ziņā līdzīgi |
|
| |||||
|
Ielas pilnas ar lietu un dūmakainu aizmirstību. Vējasuns klaiņo apkārt mazliet samircis, bet vismaz ar gumijas zābīšiem (rozā). Ielec vienā peļķē, nākamajā, vēl un vēl. Ūdens šķīst uz visām pusēm. Vējasunim un apkārtējiem tāda kā piespiedu kristīšana. Apkārtējie ir neapmierināti un burkšķ, bet Vējasunim pie astes. Mute līdz ausīm vaļā, ausis vējā plīvo, lai gan nevar saprast, vai smejas, vai ne. Ar suņiem un delfīniem nekad neko nevar zināt. Peļķes notrīs un saraujas. Debesīm ne naktī, ne šobrīd nav bremžu. Tas labi. Lai katram tā - bez aiztures.
|
|||||
| |||||
|
Nav vairs spēka tālāk nest
Dusmas un izmisums spārda Vējasuni atkal kā mazu kucēnu. Kur vējš papūš, tur dodas. Smilkst un tipina. Smilkst un tipina. Vējasuns ir apmulsis. Vējasunim nav māju. Vējasuns ir aizmirsis sapņot. Agrāk bija kāds, kurš sagaida vienmēr pie sarkanās gaismas un neļauj vienam iet tālāk. Agrāk vējasuņi bija un vijās divi. Bet tagad vējasunim ir pašam sava saule. Te ir tā vieta, mans mīļais, kur apraksim tos - Atvilksim elpu - smags ir mirušu sapņu slogs, Jo mums jāceļas drīz, ak mans mīļais, laiks tālāk klīst,
|
|||||
angry
lonely